«Es jau agrāk domāju, ka audzināšu viņus pati - uzreiz, kā man atļaus, jo negribēju, ka mazos izmētā pa malu malām,» meitene teic ar īstu kurzemnieces apņēmību. Pieteikumā akcijai Latvijas lepnums par Montu viņas draudzenes raksta: «Monta ir palīdzējusi arī citām ģimenēm. Viņa, kā vien spēs, palīdzēs jebkuram, kam būs vajadzīga palīdzība.» Turlavas pagasta pārvaldes vadītājs Mārcis Brantevičs slavē Montas apņēmību un drosmi uzņemties šīs rūpes brīdī, kad miesīgajai mātei bija vienaldzīgs savu bērnu liktenis. Viņš uzsver, ka Monta pašlaik ar saviem jaunajiem pienākumiem veiksmīgi tiek galā.
Aprūpē brāļus un māsas
No blokmājas kāpņutelpas izspurdz vienpadsmitgadīgais Miks, lai atvestu trīsgadīgo brālīti Kristiānu no bērnudārza. Tikmēr vecākā māsa Monta virtuvē gatavo savas 19. dzimšanas dienas cienastu: rasolu, roltonsalātus un pīrāgus. Plātsmaizes smaržas pielietajā dzīvoklī čakli šiverē arī mazās māsas - astoņgadīgā Reičela un deviņgadīgā Andžela. Viņas teic, ka gatavojas Miķeļdienas gadatirgum, kas notiek Turlavas estrādē. Vecākais brālis Jānis, kuram ir 16 gadu, vēl ir skolā.
Montas talants būt mammai jūtams uzreiz - viņa pamana visu, ko kurš dara: aizrāda, kad mazais brālis mēģina kāpt uz galda, un gādīgi samīļo, kad jaunākā māsa, kautrējoties no svešiniekiem, ierāpjas klēpī. «Reizēm viņi mani sauc par Montu, reizēm, kad aizmirstas, jau arī par mammu,» teic Monta.
Apņēmību agrā jaunībā kļūt gandrīz vai par daudzbērnu mammu lielā māsa neuzskata par varoņdarbu - vienkārši gribējusi, lai mazie paliek kopā. Kad mammas problēmas ar alkoholu saasinājušās, bērni ziemā uz mēnesi bija ievietoti Talsu novada krīzes centrā. Pēc bāriņtiesas sēdes Monta sapratusi, ka bērni pašlaik pie mammas nevarēs dzīvot, tāpēc uzņēmusies atbildību pati.
Reizēm gan gadās pateikt arī kādu stingrāku vārdu, bet parasti bez tā var iztikt. Grūtākos brīžos viņa lūdz padomu krustmātei, pašvaldības sociālajai darbiniecei vai bāriņtiesai. Mamma ar bērniem tiekas brīvdienās. Viņai dots gads, lai labotos. «Nezinu, redzēsim!» pragmatiski nosaka meitene. Viņa ir gatava audzināt mazos arī turpmāk.
Ar pagasta pārvaldes atbalstu Monta ieguvusi vienkāršu trīsistabu dzīvokli Turlavas centrā, kur visi seši mitinās. «Mums nebija nekā - ne mēbeļu, ne citu lietu, visu saziedoja,» saka Monta. Šajā dzīvoklī nav smalku interjera priekšmetu, arī remonts būtu ļoti nepieciešams, toties mājīgumu izstaro bērnu čalas, krāsns mūrītis un optimisms, ar kādu brāļi un māsas kopā organizē savu ikdienu.
Pelna iztiku gaterī
Monta no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā strādā gaterī, kur šķiro dēlīšus, lai nopelnītu naudu ģimenei. Viņa brīnās, ka mamma nav varējusi iztikt: «Mums pietiek naudas. Protams, gadās, kad nevar nopirkt to, ko gribas. Tas nekas!»
Viņa ceļas ap sešiem rītā, sagatavo līdzņemšanai maizītes, ieveido māsām matus, pēc tam Andžela aizved Kristiānu uz bērnudārzu. Kad Monta vakarā atgriežas no darba, viņa pārbauda, vai dzīvoklis sakārtots un visi mājasdarbi paveikti. Zīmīte uz ledusskapja vēstī par Montas organizatores talantu un prasmi perfekti sadalīt dežūru grafiku: jāatnes no pašu dārza gurķi, jāizžauj un jāsaloka drēbes. Monta agrāk gribējusi mācīties par pavāri, tomēr pašlaik iecere par vidusskolas izglītību vai profesijas apguvi ir jāatliek - laika diendienā ir pavisam maz. Meiteni interesē frizūru veidošana un stila tendences, tāpēc nākotnē viņa apsver domu mācīties par frizieri vai manikīri. Divreiz nedēļā viņa Kuldīgā apmeklē autoskolu. Monta teic, ka vecāku sapulcē bērnudārzā citas mammas viņu uztvērušas ar lielu nopietnību, nevis kā mazu meiteni, arī bērni teikuši: «Labdien!», nevis: «Čau!».
Mazajam Kristiānam jāatgriežas dārziņā, viņš ņipri apsēžas priekšnamā uz grīdas un, aujot kājās krosenītes, stāsta, ka vasarā dīķī redzējis «mil-l-l-zīgu zivi». Miks un Andžela domīgi pasmaida par mazā brāļa vasaras piedzīvojumiem, tikmēr Monta ar mātišķu rūpību sakārto Reičelas biželes un ar īstenu ģimenes galvas pārliecību saka: «Es pati reizēm nezinu, kā visu var pagūt. Bet var!»