Tāpēc ņēmu vien Antoņinas Masiļūnes man dāvināto Lielo pavārgrāmatu un starp medījumu gaļas ēdieniem, protams, atradu mežacūkas cepeti, kura iesākums ir trīsdienu marinēšana. Marinādei poļu gaumē tur arī dota recepte - un tajā vissvarīgāko vietu ieņem kadiķogas. Lūk, lūk, tur ir tas noslēpums, šo ēdienu odziņa. Arī zaķa cepetim un sautētai aļņa gaļai vajag paegļu odziņas, bet brieža cepetim - kadiķu mērci, kuras pamatā ir dūmots speķis, cepeša atgriezumi, sīpols, burkāns, selerija, sviests, buljons, baltvīns un kadiķogas. Pilnīgi skaidrs, ka tādu mērci var liet arī uz makaroniem, kā to apliecina reāli lietotāji. Es ar mežacūku paliku pie poļu marinādes un tradicionālās cepšanas - un iznāca tiešām labi.
Kadiķogas jeb mūžzaļā paegļa odziņas ir īsti latviska garšviela, - nu, labi, arī igauniska un vispār ziemeļnieciska. Taču tās noteikti liek arī Elzasas skābajos kāpostos, kurus sautē ar cūkas pavēderi un kājiņām, desiņām un baltvīnu. Spānijā kadiķogās marinē medījumu gaļu, arī franču virtuvē kadiķogas ir obligātas pie medījuma gaļas, taču Normandijā un Pikardijā, pie flāmu robežām tās liek arī pie mājputnu - zosu, pīļu un vistu gaļas ēdieniem, pie jērgaļas, dažām zivīm. Un, bez šaubām, - tāpat kā Flandrijā no šīm ogām tecina jenēferu, tā Francijas ziemeļos - ženeveru, džinam līdzīgu kadiķogu šņabi. Izrādās, Latvijā firma Zelta zaptes izgatavojusi mednieku ievārījumu kolekciju, kur Medību nakts ievārījumā meža ogas papildinātas ar kadiķogām un pipariem, lai tas derētu pie gaļas.
Esmu apņēmusies šādu ievārījumu atrast un pagaršot. Taču kadiķogas tagad lietošu arī bez medījuma, jo tādai garšai nav iespējams pretoties. To sacīja visi mežacūkas cepeša baudītāji, to aprakstījusi arī rakstniece Suzanne Bregere, kuras romānu Skābs krējums literatūrzinātnieki kvalificē par erotisku romānu. Tad nu arī kadiķogu lietošana tajā rādīta erotiski: «Nesen mani apciemoja kāds paziņa, kad es virtuvē cepu irbi. Viss dzīvoklis smaržoja pēc kadiķogām, portvīna un salda krējuma, un nelūgtajam viesim nāsīs sāka kņudēt matiņi, bet, tā kā es viņu nelūdzu palikt, viņš nodomāja, ka gaidu viesus. Nekā tamlīdzīga. Man tikai patīk ēst irbi vienai pašai un vienā mierā izlaizīt šķīvi. Lai gan nebija tā, ka viņš man būtu vienaldzīgs, tieši otrādi.» (Rutes Lediņas tulkojums.)