Par projekta galvenajām atziņām un risinājumiem Dienas redakcijas telpās notika diskusija. Re: Baltica direktore Inga Spriņģe tajā bija aicinājusi piedalīties ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes locekli Andri Akermani, Rīgas Enerģētikas aģentūras direktori Maiju Rubīnu un Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas prezidentu Vitoldu Peipiņu.
Viens no mūsu secinājumiem ir, ka apsaimniekotājiem nav vienotas metodikas. Likums pasaka, ka cilvēkiem ir jākontrolē, bet vajag augstāko izglītību, lai kāds kaut ko saprastu. Vai būtu jāievieš vienota metodika, kam tas būtu jādara un cik augstā līmenī?
Daniels Pavļuts. Iedzīvotājiem trūkst informācijas un izpratnes par to, kā rēķini un izmaksas veidojas. Es teiktu, ka tā ir pati galvenā problēma, kas ir risināma vispirms, jo būs virkne situāciju, kurās iedzīvotāji lielākoties tikai paši varēs sev palīdzēt, zinot, kur vērsties, kādus jautājumus uzdot, kas ir pieņemams un kas nav. Varētu izdalīt divas grupas: mājas, kas ir pašvaldību apsaimniekošanā un kas ir lielākā daļa, un tad ir salīdzinoši mazākā daļa, pēc mūsu datiem - ap 20%, kur mājas ir nodotas privātiem apsaimniekotājiem. Kas attiecas uz pašvaldību mājām, šie jautājumi primāri ir risināmi ar pašvaldībām. Kur ir privātie apsaimniekotāji, tur ir civiltiesisks darījums starp iedzīvotājiem un mājas pārvaldnieku. Ļoti nepieciešamas vadlīnijas, kas ļautu novērtēt, kas ir pieņemams, kas nav pieņemams.
Vadlīnijas par ko?
D. P. Metodika, kādā veidā būtu šīs izmaksas aprēķināmas. Tajā pašā laikā vienotu piespiedmehānismu ieviest, visticamāk, nevarēs, jo valsts nav tiesīga iejaukties apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka civiltiesiskā darījumā. Tas, ko mēs varam darīt, - dot vadlīnijas ieteikumu veidā pašvaldībām un privātiem apsaimniekotājiem, un iedzīvotājiem informācijai. Cita lieta, ka tam vajadzētu būt stipri vienkāršotākā veidā, izklāstam jābūt tādam, kas ir pieejams un saprotams jebkuram iedzīvotājam.
Vai jūs zināt, kā veidojas siltuma izmaksu formula jūsu dzīvoklim?
D. P. Formulu ne. Bet man viss ir vienkārši, jo man dzīvoklī ir individuālā gāzes apkure un es saņemu rēķinu par gāzi. Man ir motivācija siltināt savu dzīvokli un mēģināt to rēķinu samazināt. Tas, ko būtu nepieciešams darīt, ir Ekonomikas ministrijas priekšlikums - ar likumu ieviest prasību uzrādīt, kāds ir kopējais siltumenerģijas patēriņš. Mēs gribam nākotnē virzīties uz to, ka Latvijā normāls mājoklis patērē 100 kilovatstundu vai mazāk, jo šobrīd vidēji ir vairāk nekā 200 kilovatstundu uz m2.
Maija Rubīna. Kopš 1997. gada zināmu laiku pastāvēja Ministru kabineta ieteikumi, un tie ļoti labi darbojās. Taču, mainoties situācijai un reglamentējošiem pamatdokumentiem, pazuda arī šie ieteikumi, un jauni nav radīti. Man ļoti patika ministra teiktais, ka šādi ieteikumi varētu rasties. Šobrīd apsaimniekotājs ir galvenā persona, kas izvēlas, ko darīt, pēc kādas metodikas veikt aprēķinus, un piesūta rēķinus. Atbilstoši likumdošanai dzīvokļa īpašnieku kopums nosaka, kādu metodiku lietos mājās. Ja trūkst šīs informācijas, viņi nevar neko izvēlēties un nevar sekot līdzi tam, ko pārvaldnieks tiešām lieto.
Vai jūs domājat, ka tam būtu jābūt izvēles formā, nevis konkrētiem noteikumiem, kas jāievēro visiem apsaimniekotājiem?
M. R. Domāju, ka vārds «ieteikums» visu izsaka. Ir šāds pamatieteikums, kas var tikt transformēts attiecībā uz mājas īpašnieku situāciju.
Vitolds Peipiņš. Obligāti būtu jānosaka pamatprincipi, un paralēli tam ministrija dzīvokļu īpašniekiem un pārvaldniekiem iedotu špikerīti, vienu no veidiem, kā sadalīt siltumenerģiju, metodikas formā. Tajā pašā laikā piebilstot - ja dzīvokļu īpašnieki vēlas, ar kopsapulces lēmumu var pieņemt arī citu metodiku. Kaut kas ir jāpasaka priekšā. Kad mēs esam izstrādājuši pamatprincipus, metodiku, varētu arī izglītot dzīvokļa īpašnieku.
Cik ieinteresēti un motivēti ir namu pārvaldnieki Latvijā, kuri seko likumdošanai, izmantot šīs formulas? Vai vienkārši izdomā savu formulu un pēc tās arī aprēķina?
V. P. Diezgan daudz pārvaldnieku izmanto situāciju, ka netiek kontrolēts šis process, netiek noteikti pamatprincipi. Rēķinus sastāda ar mērķi, ka, iekasējot naudu no dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem, viņi saņem lielākas naudas summas, nekā jānorēķinās ar komunālā pakalpojuma piegādātāju.
Mums valstī nav vienotas iestādes, kur cilvēki varētu vērsties ar sūdzībām par apsaimniekošanas jautājumiem. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) neizskata apsaimniekošanas jautājumus. Vai būtu jābūt vienotai valsts iestādei, kur cilvēki varētu iet pēc palīdzības, vai namu pārvaldnieku nevalstiskās organizācijas?
V. P. Tā tomēr būtu valsts funkcija. Valsts veica pirmo etapu, tas ir, privatizēja dzīvokļu īpašumus. Un tagad veidojas situācija, ka šīs dzīvokļu īpašumu mājas tiek uzveltas dzīvokļu īpašniekiem un pateikts: «Jūs tagad tieciet tālāk, kā gribat.» Jāsakārto juridiskā, uzņēmējdarbības vide, lai varētu normāli pārvaldīt, apsaimniekot. [..] Nevar atļaut procesiem attīstīties haotiski, kā šobrīd tas notiek.
Ministrijā jau ir šādi cilvēki, kas mēģina kaut ko tādu darīt. Bet kā rīkoties iedzīvotājam, kurš saņem savu rēķinu. Kur vērsties, ko darīt?
V. P. Tā arī būtu iestāde, kur būtu divi trīs cilvēki vai nodaļa, kas sekotu, kas vispār šajā nišā ir. Kad mēs konstatējam problēmu, tad sākam domāt, kā to risināt. Domāju, ka ministrijā pat nezina, kādas problēmas ir namu pārvaldēs. Aisberga neredzamo daļu viņi nepārzina.
D. P. Strīdi pirmām kārtām būtu jāizskata pašvaldībām. Ja tur netiek galā, tad runājam tālāk, bet es domāju, ka tie būs ļoti reti gadījumi. Ja tie ir privāti apsaimniekotāji, tad te gan ir PTAC kompetence. PTAC, visticamāk, nevarēs izvērtēt, vai maksājumi ir adekvāti. Tas, ko viņi var izdarīt, - pateikt, ka apsaimniekotājs ir sniedzis iedzīvotājiem adekvātu pakalpojumu tai nozīmē, ka parādījis, izskaidrojis, kā izmaksas veidojas. Kapacitāte noteikti ir nepietiekama, PTAC būtu nepieciešams būtisks papildbudžets. Mēs prasījām, šajā reizē nebija iespējams.
Nākamais jautājums ir par vienotu rēķinu paraugu izveidošanu, jo pašlaik mums redzami ļoti daudzi un dažādi radošās apsaimniekotāju izdomas piemēri. Vai risinājums tam, lai cilvēki saprastu, ir vienots paraugs?
D. P. Atkal tam ir ieteikuma raksturs. Mēs nevaram radīt saistošajā formā, jo tas būs netaisni pret tiem, kas vēlas kaut ko darīt citādi. Būs daudz ieinteresēto pušu, kas šodien diskusijā nav pārstāvētas, bet kuras vēlētos elastību šajā jautājumā. Minimālās prasības, tādus kā principus noteikti varētu definēt. Veidot sadarbības mehānismu - platformu, kur būtu pārstāvētas valsts institūcijas, politikas veidotāji, pašvaldības un apsaimniekotāji. Veidot kopīgu izpratni par to, kāds šis rekomendējošais rēķins varētu būt. [..] Es varu aicināt, es apņemos, ja nepieciešams, iniciēt.
Rubīnas kundze, vai varētu būt konkrēts vienots modelis, kā izveidot apsaimniekošanas rēķinu? Kā tas izskatītos, un kādas pozīcijas tajā iekļaut?
M. R. Noteikti, jo tagad iedzīvotāji saņem tik ļoti dažādus rēķinus, katrs apsaimniekotājs pēc savas izpratnes tos veido. Dažbrīd uz rēķina neparādās pat naudas vienības nosaukums, kādā jāveic maksājumi, trūkst mērvienību.
V. P. Pirmkārt, jānosaka pamatprincipi, kas jānorāda rēķinā, un jāpieliek paraugs, lai pārvaldniekiem vieglāk strādāt, un tad var runāt ar īpašniekiem. Pašvaldības dzīvojamajām mājām ir reglamentēts process, bet uz citām mājām tas neattiecas. Jābūt ir vienam regulējumam. Savulaik bija noteikumi, kur bija skaidri pateikts, kas ir komunālais pakalpojums. Tagad tāda nav.
Jūs veicat likumdošanas grozījumus par parādniekiem, lai piedziņas procesi neievilktos. Kā jums sokas?
D. P. Pagājušā gada 1. oktobrī stājās spēkā grozījumi par maza apmēra lietu izskatīšanu, kas ļauj ātrāk un ar mazākiem sodiem izskatīt lietas, kur parāda summa nav liela. Pietrūkst vēl dažu lietu. Šķēršļi ir tiesu nodevas, tās būtu jāsamazina šādās prasībās, ir atlicis līdz valdībai aiziet, vēl tikai jāsaskaņo ar Pašvaldību savienību.
Es runāju ar Latvijas gāzi, viņiem parādnieku lietas izskatīšana ilgst pusotru gadu.
D. P. Tas bija līdz šim, es domāju, ka tagad process būs īsāks.
Andris Akermanis. Ja abas puses nepiekrīt īsajam procesam, tad aiziet garais process. Tur ir durtiņas, kuras zinoši cilvēki izmanto.
D. P. Pēc statistikas mēs redzam, ka tipiskais parāda apjoms, kas ir uzkrāts, ir pieci līdz astoņi mēneši. Mēs uzliksim par pienākumu apsaimniekotājam vērsties tiesā, ja parāds sasniedz triju mēnešu robežu. Nodevu apmēru bija sarežģīti saskaņot, jo tam ir ietekme uz budžetu.
V. P. Bija 15% nodeva un ir joprojām.
Ekonomikas ministrijas pārstāve Ilze Oša jau gadiem ilgi strādā ar šo tēmu.
Ilze Oša. Tas, ko mēs gribējām panākt, ka tiesa vienreiz pēc būtības izskata jautājumu un otrā reize ir tikai kasācija - tiesa vairs neskata, vai ir parāds vai nav, bet pārbauda, vai normas, kas ir piemērotas, ir pareizas. Pēc būtības jautājumu izskata viena instance. Mums nav datu, ka kāda šāda lietas izskatīšana jau būtu pabeigta, ir iesniegtas prasības, un pirmās tiesas sēdes tiek nozīmētas pēc sešiem līdz astoņiem mēnešiem. Mēs esam iniciējuši, lai cilvēks ar deklarētu dzīvesvietu nebūtu jāmeklē ar sludinājumiem laikrakstos.
D. P. Ja puses neprasa izskatīšanu tiesas sēdē, var izskatīt rakstveida procesā.
V. P. Viss atkarīgs no tiesas noslogotības. Ja tiesnesis ir ļoti noslogots, process var vilkties gadu vai pusotru.
I. O. Oficiālā atbilde no Tieslietu ministrijas ir, ka maza apjoma prasības izskata līdz gadam, nevis pusotram.
Vācijā tas ilgst no astoņām dienām līdz trim mēnešiem.
I. O. Ir jāstrādā, lai šādas lietas līdz tiesai vispār nenonāk. Mums bija laba prakse dažām pašvaldībām - piesaistīja parādu piedziņas kompānijas, un daļa pašvaldības uzņēmumu vienkārši uzrunāja parādniekus un atrisināja problēmu ar apmaksas grafikiem, nepiedzenot soda procentus. Mēs pārāk daudz cenšamies iesaistīt tiesu kā problēmas risinātāju.
Šie ir vieni grozījumi, ko izskatīs valdībā, vēl mēs jau runājām par rekomendācijām rēķinu sagatavošanā.
D. P. Saistošu visiem mēs to padarīt nevarēsim, nevajag sevi maldināt. Produktīvi ir diskutēt, kā radīt visiem maksimāli saprotamu, caurskatāmu metodiku.
I. O. Mēs gribam metodiskās palīdzības sadaļā ministrijas mājaslapā ielikt rēķinu paraugus, kuri, mūsuprāt, ir vispilnīgākie. Ir mājas, kurās koplietošanas telpās ir apkure, un mājas, kurās tādas nav. Ir mājas, kur ir tā saucamie dvieļu žāvētāji. Ir dažādas nianses, ko mēs varam atspoguļot ar reāliem piemēriem. Tā būtu metodiskā vadība. Mājokļu apsaimniekošanas sadaļa mūsu mājaslapā ir ļoti apmeklēta jau šobrīd.
Apkopoja Atis Rozentāls un Aleksandra Fahretdinova