Uz šo domu mani mudina arī rakstnieces Astridas Lindgrēnes grāmata Madikena, kuru ik vakaru lasu kopā ar meitu. Grāmatas galvenā varone nevar vien sagaidīt savus mīļākos svētkus, viņa dievina pirmssvētku drudzi, kad mājā valda rosība un smaržo pēc tikko ceptiem raušiem un hiacintēm. Kad svētki ir galā, viņu pārņem bezgalīgas skumjas, bet tad tomēr atliek prieks par saņemtajām dāvanām un domas par to, kas būs rīt. Tāpat arī mana meita, kurai nesen nosvinējām dzimšanas dienu, galu galā bija bēdīga, jo viss bija galā. Tad es viņai sacīju: «Nekas, Maijiņ! Bija taču jauki. Un pēc dažiem mēnešiem ir tava vārda diena.» Un viņa jau nākamajā dienā sāka gatavoties ballītei, kura gaidāma tikai maijā. Tā nu esam iekārtoti - kad sasniegts viens mērķis, dodamies pie nākamā, un tā līdz bezgalībai.
Šajā numurā pēc lasītāju pieprasījuma esam pievērsušies ballīšu tēmai. Nolēmu jums dot to, ko prasāt, jo galu galā arī man šī informācija varētu būt noderīga. Veidojot rakstu, mums bija būtiski apskatīt visdažādākās jubileju svinēšanas vietas, jo bērni taču ir tik dažādi. Ja man būtu rīt jāsvin dzimšanas diena kādā no piedāvātajām vietām, es, visticamāk, izvēlētos muzeju, bet zinu, ka bērniem ļoti pie sirds iet izskriešanās, sevišķi, ja ballītē piedalās gan puiši, gan meitenes.
Reiz, kad biju cieši saistīta ar bērnu grāmatnīcu Grāmatu karuselis, mēdzu uzņemties bērnu ballīšu vadītājas lomu, izstrādāju scenārijus un uz vairākām stundām nonācu citā pasaulē. Un tas no tiesas nav viegls uzdevums, bet lieliski ļauj novērot, cik dažādi ir bērni.
Ja prasāt manas personīgās domas, tad es esmu klasisko vērtību piekritēja, man patīk, ka sanāk pilna māja ar viesiem, visi svin un priecājas, taču ir viens priekšnoteikums - ballītei jābūt tematiskai. McDonald's jautrie pārtiji vai glaunas vakariņas kādā no restorāniem mani nekad nav saistījušas. Vienīgais, ko lūgtu zelta zivtiņai, - lielāku dzīvokli un trauku mašīnu! Sajūta par ideāliem svētkiem rodas, skatoties filmu Breakfast at Tiffany's ar Odriju Hepbernu galvenajā lomā. Šo filmu esmu skatījusies neskaitāmas reizes un ikreiz nodomāju - nākamgad.
Tagad gan rindkopa no «citas operas» - mana 1. marta apņemšanās ir kopā ar lielāko bērnu uzsākt muzeju tūres. Doties uz vienalga kādām izstādēm, katru nedēļas nogali izvēloties vienu, un aplūkot mākslu. Gribu redzēt, kādu iespaidu tas uz viņu varētu atstāt pēc ilgāka laika. Vai kāds grib pievienoties?!