Bez amatnieka titula
«1992. gadā zvanīja no Rīgas. «Hallo, šeit no Amatniecības kameras. Jums būs jābrauc uz eksāmenu,» man saka vada galā. Es atjautāju: «Eksaminēt vai eksaminēties?» Atbildes vietā nolikta klausule. Tā nu es līdz šai dienai neesmu uzzinājis, ko viņi īsti gribēja,» lasāms kādā vecā intervijā ar Aivaru Salavu.
Latvijā atzīta amatnieka titula nav arī viņa skolniekam, Dienas starta dalībniekam Aivaram Tomiņam, kurš amatu pie nu jau 82 gadus vecā meistara sāka apgūt pirms pieciem gadiem. «Par meistaru uzreiz jau neviens nekļūst. Sākumā jākļūst par mācekli, tad jāliek zeļļa eksāmens, tad, pēc nostrādātiem gadiem, var likt meistara eksāmenu.» Vietējie tituli Aivaru pārlieku neinteresē: «Latvijas vietējā klaviermeistaru cunfte nav starptautiski atzīta, un, ja es arī likšu eksāmenus, tad centīšos iegūt starptautisku sertifikātu. Turklāt šādi eksāmeni ir dārgs prieks, cena ir mērāma tūkstošos. Vislētāk to ir darīt Krievijā, kas arī ir Euro Piano biedre, vai Igaunijā. Latvija šajā organizācijā neietilpst.» Aivars arī nezina, vai kāds no Latvijā atzītajiem meistariem ņem mācekļus: «Godīgi sakot, es pat neesmu interesējies, nav jau arī tā, ka būtu laiks ar to šobrīd nodarboties.» Viņš stāsta, ka mācības turpina joprojām: «Jā, zvanu, jautāju, ja ir kādas neskaidrības, braucu ciemos. Šobrīd Kuldīgas Mūzikas skolā liekam stīgas flīģelim, ko pirms trim gadiem meistars sāka remontēt, bet veselības dēļ nevarēja pabeigt, arī te sanāk daudz konsultēties.»
Attiecībā uz jaunām zinībām biznesa jomā - Aivars stāsta, ka ļoti noderīgi bijuši Hipotēku bankas biznesa sācēju kursi: «Tādi bija jāapmeklē, saņemot kredītu uzņēmējdarbības sākšanai. Ziniet, man ir vairākas augstākās izglītības, maģistrantūra, tomēr varu pateikt, ka šie kursi bija izcili. Tie tiešām man daudz sniedza gan attiecībā uz grāmatvedības jautājumiem, gan arī biznesa procesiem kā tādiem.»
Kad jāmācās metāls
Līgai Auziņai, lai sāktu ražot apdrukātus apģērbus, nācās apgūt gan sietspiedes tehniku, gan arī apģērbu šūšanu, gan grāmatvedību.
Savukārt uzņēmuma VIP Color līdzīpašniekam Andrim Lazdānam pieredze uzņēmējdarbībā jau ir bijusi, līdz ar to, sākot jaunu biznesu, pārsteigumi izpalika. Daudz palīdzējusi arī grāmatveža izglītība, vienīgi pati metālapstrāde kā nozare izrādījusies pilnīgi jauna un neiepazīta joma. «Nācās mācīties visu, kas saistīts ar metālu, - tehnoloģiskos procesus, attaukošanu, krāsošanu, virsmu tīrīšanu,» stāsta Andris. Te daudz palīdzējis biznesa kompanjons Pēteris Grīnvalds, kuram ar metālu skrotēšanu un apstrādi saistīta iepriekšējā profesionālā pieredze. Andris atzīst, ka, salīdzinot ar viņa iepriekšējo biznesu, šis tomēr ir mazliet atšķirīgs: «Iepriekš mēs jaucām kopā dažādus būvmaisījumus un tirgojām šo produkciju būvniekiem, kas bija gala patērētāji, tagad esam pakalpojuma sniedzēji, nevis ražotāji. Līdz ar to biznesa koncepcija mazliet atšķiras. Lai arī šobrīd daļa klientu ir būvnieki, kas strādā ar dzelzs konstrukcijām, šī ir cita nozare ar savu specifiku, ko joprojām apgūstu.»
Skola nesniedz praksi
Reinis Balodis par eļļas spiešanas biznesu rakstījis diplomdarbu, absolvējot LLU Ekonomikas fakultāti. Tomēr, vērtējot pašu studiju programmu, viņš atzīst, ka daudzas būtiskas lietas netika aplūkotas: «It kā jau programma paredzēta jauno uzņēmēju sagatavošanai, bet, piemēram, kā rakstāms biznesa plāns, netika mācīts. Drīzāk tādas vispārējas lietas, ieskaitot vēsturi, filozofiju, divus gadus mācījāmies grāmatvedību, bet arī ne padziļināti, tik tā, lai varētu aktīvu no pasīva bilancē atšķirt. Kad iestājos, bija iespēja izvēlēties - mācīties biznesu vai lauksaimniecību. Tagad šķiet, ka pēdējā varbūt būtu bijusi noderīgāka.» Reinis atzīst, ka, darbojoties uzņēmējdarbībā, bijis jāattīsta saskarsmes iemaņas, tāpat iegūti arī darba drošības un pārtikas aprites jeb HACCP sertifikāti. «Bet augstākās izglītības sistēma tomēr varētu sniegt vairāk praktiskās uzņēmējdarbības zinību.»
Gandrīz veterināre
Suņu mazgātavas īpašniece Iveta Preisa-Imaka šoruden sākusi apgūt veterināra palīga profesiju: «Dzīve mani ir piespiedusi to darīt. Lai veiksmīgi darbotos suņu rehabilitācija jomā, ir jāpārzina gan dzīvnieka anatomija, gan arī fizioloģiskie procesi un funkcijas. Tas viss nepieciešams, lai saprastu veterināra instrukcijas un varētu veiksmīgi vadīt rehabilitācijas procesu. Ārsti runā savā valodā, un ar kinoloģijas izglītību te nebūs līdzēts.» Uzņēmēja skaidro, ka veterināra palīgs ir kaut kas līdzīgs medmāsai: «Zināšanu apjoms nav tik liels, kāds jāapgūst vetārstam, nav arī ķirurģijas, taču es pilnībā pārzināšu ārstēšanas procesus un procedūras.»
Pārdošana - pašmācībā
Kristiāns Līcis paralēli darbībai savā uzņēmumā Greynut studē LU Humanitāro zinātņu fakultātes Moderno valodu un biznesa studiju programmā. Tomēr arī viņš atzīst, ka universitātes studiju programmas saturs vairāk atbilst liela uzņēmuma menedžeru sagatavošanas vajadzībām, nevis sava biznesa sākšanai: «Protams, tādas lietas kā personāla vai projektu vadība, mārketings ir tālākā perspektīvā vajadzīgas, tomēr daudzas lietas, kas būtu nepieciešamas veiksmīgam start-up projektam, izpaliek.» Kristiāns atklāj, ka, viņaprāt, galvenās uzņēmējam nepieciešamās lietas - pārdošanu, kontaktu veidošanu, dažādu pārskatu rakstīšanu - ir apguvis pats, pašmācības ceļā.
Restorāna anatomija
Restorāna īpašnieks Valters Zirdziņš atzīst, ka pēdējā gada laikā ir iemācījies neskaitāmas jaunas lietas: «Esmu iepazinis Rīgu, Vecrīgu, sapratis, kā te darbojas cilvēku plūsma, kur iet tūristi, kur neiet, kāpēc viens restorāns darbojas, bet cits atkal ne. Sapratis, kā darbojas iela, kurā ir mans restorāns. Sapratis, ka jābūt draudzīgam, foršam, jāciena un jānovērtē kaimiņi. Sapratis, kā darbojas nodokļi un naudas plūsma, ka mēnesī ir nedēļa, kad visi lielie tēriņi saskrien vienuviet - gan algas, gan īre, gan PVN, un tas ir prātīgi jāieplāno. Esmu sapratis, ko varu atļauties un ko nevaru. Ja mēs šomēnes pērkam jaunas formas darbiniekiem, tad pannas mēs nepērkam, kad mēs pirksim pannas, mēs pirksim labas vidējās klases pannas, nevis luksusa pannas no misiņa, kādas man varbūt gribētos,» Valters uzskaita.