Ievas pārstāve Medicīnas tiesību institūta direktore Solvita Olsena uzskata - tā nav lietas būtība, par kuru runā šīs biedrības. Viņas klientes prasības pamatā ir stāsts par ārsta nolaidību - lai arī aptuveni 40 gadu vecā Ieva bija ģenētiskā riska grupas grūtniece (viens no kritērijiem - vecums virs 35 gadiem), ginekoloģe viņu neesot nosūtījusi uz prenatālo izmeklēšanu - skrīninga testu, kurā var atklāt Dauna sindroma risku. Līdz ar to Ievai tika liegtas likumā noteiktās tiesības uz izvēli - turpināt vai pārtraukt grūtniecību. 2002. gadā viņai piedzima meita ar Dauna sindromu. Šobrīd desmitgadīgajai meitenei ir vidēji smagi garīga rakstura traucējumi un arī citas veselības problēmas. Ieva pieteikumā ECT norāda: ir pārkāptas Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Vai ECT izskatīs šo lietu, vēl nav izlemts. Zināms, ka ECT prasījusi Latvijas valdībai paskaidrojumus, - tie sniegti, un nu paskaidrojumus iesniedza prasības iesniedzēja.
Sagrozīti medicīnas dati
«ECT jau ilgāku laiku savā praksē nostiprinājusi to, ka cilvēka privātā dzīve ir saistīta arī ar cilvēka reproduktīvajām izvēlēm, arī to, ka cilvēkam ir tiesības izvēlēties dzemdēt bērnus vai nedzemdēt, un valsts likumā noteiktajā kārtībā aborts ir jāatļauj,» saka S. Olsena. ECT arī norādījusi, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai cilvēks var īstenot šīs tiesības. S. Olsena uzsver - Latvijā, tāpat kā vairākumā ES valstu, aborti medicīnisku indikāciju dēļ ir atļauti. Un Dauna sindroma gadījumā tos var veikt. Tāpat arī Latvijā, līdzīgi kā daudzās valstīs, normatīvajos aktos noteikts, ka ārstam jāinformē riska grupas grūtniece par skrīninga testa veikšanu.
«Ja skatās dokumentus - ārsta nolaidība ir pierādāma,» saka S. Olsena. Kad Ievai piedzima meita ar Dauna sindromu, viņa vērsās Pacientu tiesību aizsardzības centrā, stāsta S. Olsena, kas tolaik tur strādāja. «Pirms vērsties MADEKKI (Medicīnas aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, tagadējā Veselības Inspekcija - red.), es viņai ieteicu drošības pēc aiziet un nokopēt medicīnisko karti, jo to, ka mūsu medicīnā, tiklīdz MADEKKI pieprasa [dokumentus] - mēdz veikt pierakstījumus, ir zināms fakts,» saka S. Olsena. Ieva tā arī darījusi un pēc tam vērsusies MADEKKI, lai ziņotu par ārsta nolaidību. MADEKKI sodīja ārsti par to, ka viņa neesot nodrošinājusi to, lai paciente veic testu, taču atzinumā atklājušās pārsteidzošas lietas - rakstīts, ka ginekoloģe esot pacienti nosūtījusi uz skrīninga testu XIX grūtniecības nedēļā. Te S. Olsena piebilst - patiesībā jau šis tests jāveic no XV līdz XVIII grūtniecības nedēļai. Kad Ieva vēlreiz devusies kopēt medicīnas karti, viņa atklājusi, ka tajā parādījušies pierakstījumi. Proti, ka viņa sūtīta uz testu.
Lūdzot uzsākt kriminālprocesu par dokumentu sagrozīšanu, Ieva vērsusies policijā. Pēc S. Olsenas teiktā, izmeklēšana ilgusi divus gadus, un 2005. gada beigās policija izbeigusi kriminālprocesu, jo neesot konstatējusi noziedzīga nodarījuma pazīmes. «Faktiski viss, ko policija bija darījusi - runājusi ar ārstu,» atceras S. Olsena. Ar sūdzību kliente vērsusies apgabala prokuratūrā, un virsprokurors atjaunoja izmeklēšanu, un tika veikta dokumenta tehniskā ekspertīze. Tomēr 2006. gada rudenī policija lietu izbeigusi - šoreiz noilguma dēļ.
Piedzina vēl 3000 latu
Līdztekus Ieva vērsās tiesā ar civilprasību pret slimnīcu, kur ginekoloģe strādāja, prasot zaudēto darba algu, uzturlīdzekļus bērnam un morālā kaitējuma kompensācija. «Bērnam piedzimstot, viņa vairs nevarēja strādāt - zaudēja darbu un kļuva par pabalstu ņēmēju. Turklāt bērnam ar Dauna sindromu ir daudz vairāk vajadzību nekā citiem bērniem,» saka S. Olsena. Ieva esot cīnījusies, no meitas viņa neatteicās, pati audzināja. Taču pēc viņas juristes teiktā, joprojām viņa uzskatot - nevarot ne sev, ne bērnam nodrošināt tādu dzīves kvalitāti, kādu vajadzētu. Tomēr arī civilprocesā viņas prasība tika noraidīta. Tiesāšanās laikā atklājies, ka pabeigta Ievas medicīniskās kartes - dokumenta tehniskā ekspertīze. «Tur skaidri un gaiši parādīts, ka tieši tajā daļā, kur viņas kopijā nav ierakstu, stipri vēlāk ir izdarīti [pierakstījumi],» saka S. Olsena.
Taču šie jaunie pierādījumi neesot ņemti vērā. S. Olsena saka - tiesa pēc būtības nepārbaudīja faktus un neizdarīja savus secinājumus. Turklāt tiesa izmantojusi nevis pēdējos policijas secinājumus - ka lieta izbeigta noilguma dēļ, - bet gan iepriekšējos - ka nav izdarīts noziedzīgs nodarījums. Ārstei tiesa deva iespēju liecināt, bet Ievai ne . Arī Augstākā tiesa prasību noraidīja, turklāt vēl piesprieda Ievai, kura ir maznodrošinātā, atmaksāt atlīdzību par pretējās puses divu advokātu izdevumiem. Tie bija vairāk nekā 3000 latu, ko viņa maksājusi no bērna invalīda pabalstu naudas. Tādēļ cīņā pēc taisnības sieviete 2008. gadā vērsās ECT.
Kam ir tiesības?
Pēdējos gados Latvijā piedzimst vidēji 15 līdz 20 bērnu gadā ar Dauna sindromu, liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati. Latvijā normatīvajos aktos noteikts, ka grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ ir pieļaujama līdz grūtniecības XIV nedēļai, tad nepieciešams arī ārstu konsilija lēmums.
Aktīvākās organizācijas, kas parakstījušas petīciju Stopeugenicsnow.org, bāzētas Francijā, arī Spānijā, Polijā, lielākoties tās pārstāv pacientu tiesības, un viņu mērķis ir aizsargāt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Dauna sindroma biedrības Latvijā vadītāja Līva Veiherte par Ievas lietu saka: «Šis ir pirmais gadījums vismaz Eiropā, kad tiesai tiek lūgts atzīt sava nedzimušā bērna eitanāziju kā mātes fundamentālās cilvēktiesības.» Viņa uzskata - šajā gadījumā nav runa par to, vai ārsts ir pieļāvis kļūdu vai pat par to, vai konkrētajam bērnam ar Dauna sindromu ir tiesības dzīvot jeb ne. Ja ECT apmierināšot šo prasību, tad, vienkāršiem vārdiem izsakoties, tikšot oficiāli atzīts, ka bērniem pirms piedzimšanas brīža - turklāt ne tikai bērniem ar Dauna sindromu - nav tiesību uz dzīvi. Likums nosaka, ka māte drīkst pārtraukt grūtniecību līdz pat XXIV nedēļai, ja tam ir nopietnas medicīniskas indikācijas, «tomēr šis jēdziens nu ir kļuvis ļoti plašs un tūkstošiem bērnu, kuriem ir tādas medicīniskas problēmas, kā šķelta augšlūpa, greiza pēda, Dauna sindroms vai citas problēmas, kuras pēc piedzimšanas prasītu lielāku jeb mazāku medicīnisku iejaukšanos, tiek likvidēti,» norāda L. Veiherte. Viņa uzskata - šī lieta ir pacēlusi pieklusinātu un sāpīgu jautājumu: kam gan ir tiesības uz cilvēktiesībām? Proti, vai cilvēktiesības piemītot tikai tiem, kas atbilst vispārpieņemtiem skaistuma kritērijiem un kam inteliģences koeficients ir virs kādas konkrētas robežas, vai cilvēktiesības piemīt visiem?
S. Olsena savukārt norāda: viedokļa izteicēji nav iepazinušies ar lietas materiāliem, jo lietas būtība tieši ir ārsta nolaidība. Viņa arī saka - Latvijā jau valsts ir izlēmusi, ka medicīniskais aborts ir atļauts, un ir skaidri atrunāts, kādi ģenētiskie izmeklējumi «riska grūtniecēm» jāveic, kādi riski jākontrolē, un sievietei ir izvēle arī pārtraukt grūtniecību.