Personīgi es jūtos diezgan droši. Vispirms jau tāpēc, ka Eiropas Savienībā (ES) šādi drošības pasākumi ir labi organizēti, mūsu redakcija atrodas Eiropas kvartālā, un šeit ir droši. Jāteic, ka Beļģijas varas iestādes un drošības dienesti strādā labi.
Šajā kontekstā - kāds ir jūsu skatījums uz turpmāko patvēruma meklētāju uzņemšanu? Piemēram, Polijas valdība jau ir paziņojusi, ka to apturēs.
Tas ir ļoti sensitīvs jautājums. Es simpatizēju uzskatam, ka cilvēki, kas bēg no Sīrijas, bēg no terorisma. Ja paraugās uz statistiku, tad pēdējā desmitgadē 97% cilvēku, kas gājuši bojā terora aktos, nav no ES valstīm. Jā, nav izslēgts, ka kopā ar bēgļiem Eiropā ienāk arī teroristi, taču bēgļi šī vārda īstajā nozīmē grib dzīvot mierīgu un drošu dzīvi. Es nedomāju, ka Parīzes notikumi ir iemesls, lai aizvērtu durvis bēgļiem, cita lieta, ka to plūsma ir labāk jāmenedžē. Tas ir ļoti grūts uzdevums.
Kāda ir jūsu lasītāju attieksme pret patvēruma meklētāju uzņemšanu?
Tā ir ļoti dažāda. Brisele ir ļoti atvērta un proeiropeiska pilsēta, šeit strādā ļoti daudz cilvēku, kuriem Beļģija nav dzimtene. Tādēļ šeit attieksme pret bēgļiem ir pozitīva. Vācijā daudzi ir negatīvi noskaņoti, bet ir Angela Merkele, kura iestājas par patvēruma meklētāju uzņemšanu un skaidro savu nostāju. Tajā pašā laikā tas ir jautājums par skaitu. Ja Latvijā vienas nedēļas laikā ieradīsies 20 000 patvēruma meklētāju, nedomāju, ka viņi būs gaidīti. Tas ir par daudz vienai nelielai valstij. Tas ir jautājums par to, cik daudz patvēruma meklētāju ierodas, kā šis process tiek organizēts. Svarīgākais, kā tas tiek izdarīts. Es nedomāju, ka būtu godīgi, ja lielāko smagumu patvērumu meklētāju uzņemšanā iznestu tikai Turcija un Libāna un Eiropa pateiktu: nē, mēs nepiedalāmies.
Par POLITICO. Jūsu izdevums jau kopš 2007. gada iznāk ASV, kopš šā gada aprīļa jūs esat ES. Ko jūs pārņemsiet no ASV prakses, un kas būs atšķirīgs?
Galvenā lieta, ko mēs ievērojam, rakstot saviem lasītājiem par Eiropas lietām, ir rakstīt par to, kāpēc tiek pieņemti tieši tādi un ne citādi lēmumi, kas aiz tā stāv. Es domāju, ka tā ir brīva niša, tieši šī analīze, kas slēpjas aiz katra lēmuma. Kad es dzīvoju Londonā, es īpaši daudz neinteresējos par ES lietām, tās šķita tālas un garlaicīgas. Mēs savā izdevumā cenšamies tās padarīt seksīgas. Mēs neieņemam kādu noteiktu nostāju, neatbalstām kādu partiju, bet esam platforma diskusijām un dažādiem viedokļiem. Cenšamies par ES lietām runāt tabloīdu veidā.
Tātad tieši šis tabloīdu veids jūs atšķir, piemēram, no The Economist vai Financial times?
Tieši tā. Kā es teicu kādai savai kolēģei no Vācijas, mēs rakstām par tām pašām lietām, par kurām raksta Frankfurter Allgemeine, bet lietojam tādu valodu kā The Bild. Mums ir arī rīta ziņu apskati, kurus jūs varat lasīt jebkurā no savām elektroniskajām ierīcēm, un jums nav nepieciešams ļoti ātrs un jaudīgs interneta savienojums, to jūs mierīgi varat darīt, piemēram, metro.
Vai jūs vairāk lasa drukātā veidā vai internetā?
Daudz vairāk internetā. Es pat teiktu 95%.
Vai drukātajai presei, jūsuprāt, ir nākotne?
Jā, tā būs daļa no nākotnes, taču ļoti neliela. Pārsvarā tomēr būs digitālie izdevumi. Internetā mūs var lasīt jebkurā pasaules valstī, un ar Google translate palīdzību to var darīt arī tie cilvēki, kuru angļu valodas zināšanas nav pietiekami labas. Tādu iespēju nav drukātajai presei, tā ir vairāk lokāla. Mēs esam sākuši arī eksperimentēt un piedāvāt rīta apskatus ne tikai angliski, bet arī citās valodās, piemēram, šobrīd tā ir vācu valoda.
Kādas vēl valodas ir jūsu plānos?
Bez vācu valodas pagaidām domājam arī par franču. Mēs jau pašlaik veidojam radiopārraides vairākās valodās - angļu, franču, vācu, itāļu, arī poļu, kuras var klausīties mūsu mājas lapā.
Jūsu izpildredaktors Metjū Kaminskis vienā no saviem rakstiem ir teicis: «Preses izdevumu nākotne ir niša, avīzes, kas runā par visu, ir XIX gadsimta mantojums.» Vai jūs to varētu komentēt?
Es šiem vārdiem piekrītu, tādēļ arī mēs fokusējamies tikai uz ES politiku, mēs nerakstām par visu. Taču politikas jautājumos ejam tik dziļi, cik vien iespējams. Mēs uzklausām arī savas auditorijas vēlmes. Ja cilvēki vēlas, lai rakstām par tirdzniecības politiku, tad to darām. Sava niša nozīmē to, ka mēs necenšamies būt viss visiem. Piemēram, šajā krīzē, kas pašlaik notiek Briselē, POLITICO ir tas, kurš saka, ka Molenbeka (musulmaņu apdzīvots kvartāls Briselē - red.) nav pārvaldīta labi, ir vairāki cilvēki, kas to padarījuši par terorisma mītnes vietu. Mēs arī rakstījām, ka Beļģija ir caurkritusi valsts, jo drošības dienesti savā starpā nesadarbojas, nodokļu nauda netiek tērēta galvenajām prioritātēm. Mēs uzdodam visus šos jautājumus, un Beļģijas valdība par to ir dusmīga, jo tā nav radusi, ka kāds medijs fokusējas uz šādām lietām. Esmu pārliecināts - ja šeit nebūtu tāda POLITICO, valdība būtu daudz ilgāk vilcinājusies ar nepieciešamajiem drošības pasākumiem. Tas ir pierādījums, ka mums ir sava vieta un vērtība.
Vai jūs vēlaties tikai informēt lasītāju, vai jūsu ambīcijas ir arī veidot sabiedrisko domu, būt tā sauktajiem viedokļu līderiem?
Pārsvarā mēs vēlamies informēt savu lasītāju. Mēs nevēlamies, lai viņi domā vai balso noteiktā veidā. POLITICO ieskatā svarīgākais ir saruna.
Vai jūsu attieksme parādās redaktoru slejā?
Mums tādas nav. Bet par mūsu veidoto sarunu ar lasītājiem varu minēt vienu piemēru. Daudziem eiropiešiem nepatīk Viktors Orbans (Ungārijas premjerministrs - red.), viņi uzskata, ka viņš nepieder pie eiropeiskā diskursa. Mēs savukārt sakām, ka viņš ir ietekmīgs politiķis, viņš ir izmainījis diskusiju par patvēruma meklētājiem, tādēļ mēs par viņu runājam. Mēs nedz atbalstām, nedz nosodām viņu, taču mēs par viņu runājam. Tāpat es intervēju arī Naidželu Farādžu (Lielbritānijas galēji labējs politiķis - red.) un saņēmu dusmīgus lasītāju pārmetumus, kādēļ mēs dodam platformu izteikties tik briesmīgam un marginālam cilvēkam. Mana atbilde bija, ka mēs viņam nedodam platformu, to viņam iedeva britu vēlētājs, jo viņš uzvarēja vēlēšanās. Mēs viņam iedevām vārdu, lai labāk viņu saprastu. Ja jūs vēlaties viņu sakaut, kā jūs to varat izdarīt, ja nezināt, ko un kā viņš domā. Mēs ļaujam viņam būt par diskusijas daļu, taču tas nenozīmē, ka mēs viņu atbalstām.
Tātad jūs veidojat sarunu, bet nedodat atbildes.
Jā. Pēc raksta par Beļģiju kā caurkritušu valsti vairāki lasītāji teica, ka mēs esam pārāk kritiski un nedodam nekādu risinājumu. Es teicu, ka mans kā žurnālista darbs nav piedāvāt risinājumus, mans uzdevums ir identificēt problēmas, risinājumi jāmeklē politiķiem. Turklāt, ja kāds lasītājs uzrakstīs savu risinājumu, mēs to publicēsim.