Atceras pirmo pacientu
Intervija sarunāta sestdienas rītā veterinārajā klīnikā Frančeska Vet Rīgā. Tieku brīdināta - ja būs pacienti, nāksies pagaidīt. Gaidīju divas stundas, kamēr Aleksandrs izkastrēja divas jūrascūciņas un vienu kaķeni un novīlēja trusim pāraugušos priekšzobus. Tikmēr sarunājos ar Aleksandra kolēģiem Ingusu Balandinu un topošo veterinārārstu LLU Veterinārmedicīnas 6. kursa studentu Artūru Ivanovu.
Ingus Balandins ir gandarīts par kolēģiem: «Viņi ir enerģijas pilni un zinātkāri. Šī paaudze jau agri sāk specializēties katrs savā jomā. Artūra Ivanova pārziņā mūsu klīnikā ir laboratoriskie izmeklējumi, pacienti ar problēmām endokrinoloģijā un dermatoloģijā. Aleksandram Makarovam jau uzkrāta liela pieredze. Viņš dara daudz ko tādu, ko agrāk bija grūti iedomāties. Nesen Aleksandra pacients, piemēram, bija zilmēles scinks ar traumētu pakaļkāju un kāds bruņurupucis. Aleksandrs tāpat kā viņa kursa biedri, kuri strādā dzīvnieku klīnikās, ir veterinārais dakteris ar milzīgu izaugsmes potenciālu.»
Aleksandrs, kuram ir neliels atelpas brīdis, kamēr nav ieradušies jauni pacienti, pievienojas sarunai. Viņš stāsta: «Veterinārmedicīnas fakultātē specializācija nenotiek, katrs, kurš pabeidza LLU VMF, ir veterinārārsts. Tālākā pilnveidošanās atkarīga no katra paša interešu loka un degsmes.»
Studiju laikā Aleksandrs četrus gadus strādāja par veterinārārsta asistentu Mazo brāļu hospitālī (MBH) Rīgā: «Atceros pirmo pacientu - jūrascūciņu ar pāraugušiem priekšzobiem. Man atļāva tos novīlēt. MBH man bija pirmā prakse. Klīnikā bija interesanti strādāt, pamazām ieguvu kolēģu uzticību. Pagāja gads, uzkrājās daudz jautājumu, uz kuriem gribēju rast atbildes. Nolēmu braukt pasaulē, redzēt, izzināt, praktizēties.»
Pēc pieredzes uz Ungāriju
Kopā ar kursa biedriem Aleksandrs devās uz Budapeštu, aizgāja uz zooloģisko dārzu: «Paņēmām līdzi savus CV, aizgājām un teicām - gribam pie jums praktizēties, un mūs pieņēma! Tas bija pavērsiens manā dzīvē, tieši tur radās interese par eksotisko dzīvnieku medicīnu. Ko tikai mēs tur nedarījām - kamielim un jūrascūciņām vīlējām zobus, tīrījām akvārijus ar rajām, gredzenojām pelikānus, taisījām rentgenu jūras ērglim, ņēmām asinsanalīzes bruņurupučiem, barojām tikko izšķīlušos putnēnus! Kaut bijām studenti, zoodārza veterinārārsti pret mums izturējās kā pret kolēģiem.» Pēc gada Aleksandrs atkal atgriezās Budapeštā, šoreiz - eksotisko dzīvnieku klīnikā. Eži, jenoti, jūrascūciņas, degu, šinšillas, papagaiļi, iguānas, kanārijputniņi, čūskas - tur visa kā bija ļoti daudz: «Mani uzlādēja jaunās iespējas, institūtā valdošais entuziasms un aizrautība. Centos visur būt klāt, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk. Tur sastapu pieredzējušo kolēģu pretimnākšanu un atbalstu.»
Studiju gaitu nobeigumā Aleksandrs Tallinā iepazinās ar veterinārārstu Aleksandru Semjonovu un arī pie viņa papildināja zināšanas par eksotiskajiem dzīvniekiem: «Ķirurģija, anestezioloģija, stomatoloģija - tas ir ļoti plašs lauks.»
Īpašā joma
Balandina pamudināts, Aleksandrs parāda paša izgatavotu galdiņu dzīvnieka nofiksēšanai stomatoloģiskas operācijas laikā: «Tādus rūpnieciski ražotus esmu redzējis bieži. Radās interese pašam uztaisīt, un es to izdarīju. Grauzējiem un zaķveidīgajiem bieži jāveic stomatoloģiskas operācijas. Tagad es tās varu veikt bez asistenta palīdzības.»
Aleksandrs rāda instrumentus, kas nepieciešami grauzēju stomatoloģijā - vaigu un mutes atpletējus, manuālās vīles, speciālus āķus, vīlēšanas dimanta disku, urbjus un vēl, un vēl. Dakteris ļauj ieskatīties klīnikas aprīkojumā: «Mani saista tas, ka te ir viss darbam nepieciešamais - operāciju telpa un monitors, kurā operācijas laikā redzu dzīvnieka ķermeņa temperatūru, spiedienu, pulsu, sirdsdarbību. Ir ķirurģisko procedūru kabinets, ir pēcoperācijas atkopšanās telpa, ir rentgens, tagad mums ir inhalācijas iekārta un daudz kas cits. Tas ļauj strādāt, liekot lietā gūtās zināšanas un iemaņas.»
Aleksandrs atzīst, ka veterinārijā visas jomas ir saistošas, bet, lūdzot nosaukt vienu, viņam īpašo, saka: «Tad noteikti grauzēju stomatoloģija, jo grauzēju mutē ir maz vietas. Anatomija, fizioloģija - kā to zobu izārstēt, kā izraut. Ir daudzas nianses. Tikko atgriezos no Maskavas, kur šajā jomā atkal uzzināju un izmēģināju daudz ko interesantu.»
Aug pozitīvisms
Aleksandrs piebilst, ka veterinārārstam jābūt labam psihologam, «diemžēl fakultātē mums tādas tēmas nebija. Tikai veterinārārsts Agris Ilgažs, kas ir labs psihologs, studiju laikā mums par to nedaudz stāstīja. Veterinārijā ļoti svarīga ir komunikācija ar dzīvnieka īpašnieku, kuram noteikti vajag izstāstīt, kas noticis, ko varam darīt, kā ārstēt pacientu. Būtiski, lai cilvēks ārstam uzticas».
Tā gan, taču cilvēki nereti vispirms runā par ārstēšanas izmaksām. «Piekrītu, visā pasaulē tās nav zemas, bet labs ārsts ir ilgi mācījies un vēl gadiem turpina papildināt zināšanas. Dārgi ir gan medikamenti, gan mūsdienīgas iekārtas. Taču arī cilvēki ir dažādi - vieniem nav žēl atdot simts eiro par izārstēto jūrascūciņu, cits par uzticīgā suņa izglābšanu negrib samaksāt pašu mazumiņu. Īpašnieki bieži neveic profilaktiskos pasākumus, maz zina par mājdzīvnieka vajadzībām, atved savus mīluļus jau ļoti sliktā stāvoklī, kad viss ir nokavēts. Visos laikos svarīga ir atziņa, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Taču kāds atnes savu slimo žurku un saka - lai viņa paliek pie jums, mēs nopirksim jaunu.»
Nekonkurē, atbalsta
Aleksandrs uzsver universitātes pēdējo gadu absolventu koleģialitāti: «Mēs neesam konkurenti, bet kompanjoni. Zinām katra stiprās puses, konsultējam, atbalstām, esam atklāti un draudzīgi. Neslēpjam iegūtās zināšanas un iemaņas, dalāmies it visā. Pašlaik veterinārijā valda liels pozitīvisms, un tas uzlādē.»
Ko vēl vēlētos Aleksandrs Makarovs? Dakteris pārliecināts, ka Latvijā paveras arvien jaunas iespējas veterinārijas jomā. Viņš pasmaida: «Ja rastos iespēja, varbūt pastrādātu kādas Āfrikas valsts nacionālajā parkā, lai kaut ko «sāktu saprast žirafēs» un jau daudz zinošāks atgrieztos mājās.»