Piepildīt jēdzienu ar saturu
1. Diskusijas ap valdošās koalīcijas plānoto pensionēšanās vecuma sliekšņa paaugstināšanu pārcēlās uz Saeimu, un publika varēja vērot, cik viegli manipulēt ar statistiku - idejas piekritēji kā argumentu minēja dzīves ilguma palielināšanos, pretinieki - to, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji līdz pensijai vispār nenodzīvošot... Ja šīm politiskajām aprindām ierastajām vārdu kaujām nepievēršam uzmanību, svarīgākais jautājums ir: vai ļaudīm, kuriem nāksies darba stāžu mazliet pagarināt, būs fiziski un profesionāli pieņemamas darbvietas? Un te nu jāsecina, ka jēdziens «mūžizglītība» pēc lietošanas biežuma un tukšuma sāk atgādināt līdz nelabumam piesaukto «sabiedrības saliedētības veicināšanas» vārdu savienojumu. Kā debatēs atzīmēja deputāte Elīna Siliņa, valsts mūžizglītības jomā neko īsti piedāvāt nevar: Izglītības ministrijā ar šiem jautājumiem nodarbojas tikai divi cilvēki, savukārt, ja analizē Labklājības ministrijas uzraudzītās mūžizglītības programmas, tad redzams, ka naudas summas gana iespaidīgas (5,4 miljoni latu), tomēr pirmspensijas vecuma cilvēku, tātad to, uz kuriem programmām jābūt tieši mērķētām, ir tikai 5-10% no īstenoto programmu klientiem.
Tādējādi, ja pieņemam, ka pensionēšanās sliekšņa paaugstināšana ir nepatīkama, bet neizbēgama realitāte, valdībai ir steidzīgi jāķeras pie darba, lai mūžizglītības jēdzienu piepildītu ar praktisku, jēdzīgu saturu. Nelāgi, ka, ja neskaita, šķiet, Skandināviju, mums nav sevišķi plašas iespējas apgūt šajā jomā citu valstu pieredzi, jo, lai gan Rietumos jau krietnu laiku populārs ir sauklis «dzīve turpinās arī vecumdienās», tas vairāk attiecas uz pilnvērtīgu vecumdienu izbaudīšanu (jaunu hobiju, iemaņu apgūšana), nevis nepieciešamību turpināt regulārā režīmā strādāt. Proti, jautājums, cik piemērota ir mūsdienu ekonomikas struktūra strādājošiem sirmgalvjiem, ir samērā jauns arī Rietumiem.
Pielabojamā demokrātija
2. Pagājušajai nedēļai bija raksturīgas vairākas iniciatīvas, uz kurām var attiecināt klasiķa teikto: «Gribējām, lai labāk, sanāca...» Piemēram, valodas referenduma acīmredzot stimulētā ideja atņemt valsts finansējumu parakstu vākšanai. Cilvēciski var saprast neizpratni, kādēļ no budžeta jāapmaksā valsts interesēm neatbilstošas aktivitātes. Tomēr citu valstu piemērs liecina, ka princips «paši gribat izpausties, paši tad arī maksājiet» var novest pie pretējā gaidītajam rezultātam. Piemēram, Kalifornija ir bēdīgi slavena ar daudziem un nereti dumjiem (piemēram, no štata finanšu viedokļa) referendumiem. Bet - spēles noteikumi, ka pilsoņu nobalsošanas ideju reklāmu, lobēšanu veic, izmantojot privāto naudu, neko uz labo pusi nav mainījuši. Drīzāk otrādi - kam ir nauda (piemēram, kādām specifiskām biznesa interešu grupām), tie spēj savu ideju iepārdot elektorātam gana veiksmīgi, un nereti privāti finansēto reklāmas kampaņu apdullinātais vēlētājs arī parakstās tiešā nozīmē. Rezultātā štats varbūt ietaupa, neapmaksājot kampaņas, bet vienalga iegūst kaitīgu nobalsojuma rezultātu. Tātad valstij ir ne tik daudz jāmēģina iniciatīvas, pat ja tās ir nelāgas, ierobežot ar, kā savulaik teica, administratīvām metodēm, cik jābūt gatavai saprotami pārliecināt cilvēkus par iniciatīvu autoru prāta trūkumu, sliktajiem nodomiem utt.
Līdzīgi ar ierosinājumu liegt politiskās reklāmas televīzijās. Protams, tās ir kaitinošas kā jebkura reklāma, protams, tās rada nevienlīdzīgus spēles noteikumus partijām ar tukšāku kasi. Tomēr, ja neskaita televīziju saprotamo pretestību (zaudēti ieņēmumi), mulsinošs ir cits jautājums. Proti, partijām tiek solīts reklamēšanās liegumu kompensēt ar palielinātu t. s. bezmaksas aģitācijas apjomu. Ir nelāgas aizdomas, ka politiķi bezmaksas aģitāciju uztver kā iespēju atvērt savas runas slūžas tikpat netraucēti (raidījuma vadītāji - pamēģiniet tik iejaukties!) un nesaturīgi, kā piepildot apmaksāto reklāmas rullīšu sekundes. Citiem vārdiem sakot, politiskās reklāmas aizliegums varbūt nostādīs pašas partijas savstarpēji līdztiesīgākās pozīcijās, bet vēlētāju uzrunāšanas saturisko kvalitāti tas diez vai paaugstinās. Turklāt - rullīšu hronometrāžas skaitīšana radīja vismaz cerību uz partiju tēriņu kontroli, turpretim mēģinājumus iešmugulēties zilajos ekrānos, izmantojot citus veidus, vispār nevarēs juridiski korekti un saistoši fiksēt.
Kad nav par ko runāt...
3. Kad nu runas par premjera sagurumu un vēlmi atrast kādu mierīgāku amatu Eiropā strauji izčākstēja, politisko baumu birojs metās nākamās «tēmas» meklējumos. Varētu vēl saprast, ja par objektu kļūtu SAB ilggadējais vadītājs Jānis Kažociņš, kurš aizvadītajā nedēļā paziņoja, ka vēlreiz uz specdienesta bosa amatu nekandidēs. Kas to deva! Gari un plaši tika apriesta satiksmes ministra iespējamā demisija un Vienotības frakcijas Saeimā vadītāja iesēšanās šajā krēslā. Paša Roņa demisijas iespēja ir minimāla vairāku iemeslu dēļ: a) minētā kunga ambīcijas (tik jauna cilvēka CV ne sevišķi labi izskatās ķepu pacelšana), b) Ronis ar piesaukto politisko spiedienu tiek galā gluži labi un kā jau diplomāts pamanījies saglabāt labu vai neitrālu reputāciju. Savukārt Zaķa «konfrontēšana» Ronim ir aiz matiem pievilkta tāpēc, ka a) abiem kungiem ir patiešām labas personiskās attiecības, b) lai cik tas amizanti izklausās, ir mēneši gada laikā, kad kaislīgajam makšķerniekam Zaķim cope ir svarīgāka par politiskajām intrigām.
Tātad: ja valdības laivas šūpošanai tiek izmantoti tik švaki PR instrumenti, tad laikam jau taisnība tiem, kuri par koalīcijas stabilitāti nešaubās.
Šonedēļ
4. Lieldienu tuvošanās valsts pārvaldes aktivitāšu apjomu ir samazinājusi, tomēr daži būtiski jautājumi ir valdības darba kārtībā. Pirmkārt, atzīmējams ir Finanšu ministrijas sagatavotais ziņojums par 2011. gada Eiropas Savienības fondu revīzijas rezultātiem. Kopumā jāsecina, ka fondu apguves un uzraudzības mehānismi strādā pietiekami sekmīgi - atklāto kļūdu līmenis ir bijis 1,76%, kas ir zem Eiropas Komisijas noteiktā 2% līmeņa. Lielākās problēmas konstatētas iepirkumu daļā, piemēram, ierobežojušu kritēriju noteikšana iespējamiem pretendentiem, kas var izpausties gan kā nesamērīgi augstas prasības tehniskajās specifikācijās, gan saīsināti termiņi pieteikumu iesniegšanā. Otrs svarīgs jautājums ir Satiksmes ministrijas ziņojums par Eiropas Savienības līdzfinansēto Latvijas ceļu sakārtoto posmu uzturēšanu 2012. un 2013. gadā. Šonedēļ Latvijā viesojas Horvātijas prezidents Ivo Josipovičs - ņemot vērā, ka Horvātijas kļūšana par Eiropas Savienības dalībvalsti ir pārskatāmas nākotnes jautājums, Latvijai racionālas un savstarpēji ieinteresētas attiecības ar šo valsti ir svarīgas. Ņemot vērā, ka arvien biežāk izskan kritiskas pārdomas par to, cik pamatoti dažs labs personāžs šajā valstī saņem sociālos pabalstus, interesanta solās būt domu apmaiņa starp Labklājības ministrijas pārstāvjiem un politiķiem par garantētā minimālā ienākuma (GMI) izmaksām Saeimas sociālās drošības apakškomisijā (3. aprīlis). Vēl minamas diskusijas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā par Eiropas praksi «nacionālo interešu aizstāvībā elektronisko mediju likumdošanā» - skan formāli, bet jautājums par Latvijas informatīvās telpas saturu kopš valodas referenduma kļuvis saprotams un aktuāls.