Latvijas plebiscīts šoreiz ieguva samērā plašu atspoguļojumu arī Vācijas medijos. Rakstiņi gan kopumā bija vairāk tādā kā ziņojuma formātā un tikai kodolīgi aprakstīja notikumu. Arī Lindermana iniciatīva vairākumā gadījumu tika atspoguļota no tīra rietumu skatupunkta, nepieminot viņa pagātni un neiedziļinoties jebkādos vēstures notikumos.
Taču rakstiem pievienoto komentāru pārlasīšana gan pamatīgi uzsita asinis, biju arī pārsteigts par komentētāju lielo aktivitāti. Diskusijās tik bieži parādījās dažādi vēstures kropļojumi, ka man radās vēlēšanās rakstītājus pavilkt aiz auss un iebakstīt ar pirkstu vajadzīgajā vietā vēstures grāmatā. Pamatīgi nopūlējos, viešot gaismu vāciešu un laikam arī dažādu Vācijas imigrantu zinību tumsā, lai gan mani nepameta sajūta, ka cīnos ar vējdzirnavām. Vācijā ir daudz pseidointelektuāļu, kas savu viedokli vēlas paust par visām iespējamajām tēmām. Savas zināšanas par Vāciju viņi viens pret vienu attiecina uz Latvijas gadījumu un tādā veidā nonāk pie absurdiem secinājumiem. Šo parādību dēvēju par rietumu pasaules nabisma fenomenu. Divdimensionālās domāšanas disciplīnā šeit varētu rīkot olimpiādi.
Bet negribu krāsot visu tik tumšos toņos, jāpriecājas, ka 18. februāra notikums tika atspoguļots samērā neitrāli un ka mēs tomēr netikām attēloti kā krievvalodīgo minoritātes apspiedēji Latvijā. Rezumējot iespaidus, var teikt, ka bija arī liela daļa labi informētu komentētāju un žurnālistu, kas pauda solidaritāti latviešu valodai kā vienīgajai oficiālajai valodai Latvijā, kā arī bija tiešām labi informēti par notikumiem ap referendumu. Tas ir gaismas stariņš, kas ļauj cerēt, ka ar laiku Eiropa mūs sapratīs arvien labāk.