Nezaļums

Pati doma, ka automobilis var būt zaļš, ir perversa - iemetot āķi diskusijai, vakardienas Dienā raksta bijušais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs. Turpinot: «Nekavēsim laiku, uzskaitot katru e-mobiļa detaļu, kas izgatavota vai nu no naftas, vai gāzes (plastmasas, šķiedras, vadu izolācija) vai iegūta procesos, kas patērē milzīgu daudzumu enerģijas (alumīnijs, varš, litijs, gumija). Ražošanā nulles emisijas vienkārši nav iespējamas. Vienīgās valstis, kurās emisijas ir samazinātas, ir tās, kurās ražošana ir sabrukusi. Iespējams, ir cilvēki, kuri domā, ka elektrība tiek ražota vēja ģeneratoros, kas uzkarināti trīs priedēs, vai hidroelektrostacijās, kuru dambjus uzbūvējuši bebri no ceriņu zariem. Diemžēl īstenība ir tāda, ka pat atjaunojamo energoresursu ražošanai ir vajadzīgas betona būves, un cementu ražo, ģenerējot emisijas.» Aigars Štokenbergs protestē pret elektromobiļu iegādes subsidēšanu, saucot to par «monumentāli dumjāko projektu, kas izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē». Tomēr Štokenberga skartā tēma ir fundamentāli plašāka - vai varam sevi saukt par zaļiem, ja sirdī atbalstām atjaunojamos energoresursus, bet veikalā bezmaz katru mandarīnu pakojam savā polietilēna maisiņā? Un to, ka arī atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas ir jāanalizē dziļāk - vērtējot ne tikai jauko gala iznākumu, kad skaistās dzirnas jau griež, bet visu procesu no sākuma, arī tos iztērētos resursus un piesārņoto vidi, ko rada pati gigaturbīnu un to sastāvdaļu ražošana.