Nodzītais vaislinieks
«Bijām tikko iepazinušies, kad Edgars man pastāstīja par savu sapņu suni levreti un reiz parādīja tādu uz ielas. Nodomāju - paldies dievam, tie ir dārgi suņi, lai sapņo vien! Man patika haskiji, malamuti, mastifi,» stāstu sāk Andra Ceriņa.
Taču Edgars no sava sapņa nedomāja atteikties. Reiz portālā ss.lv viņš izlasīja, ka suņu audzētava interesentiem dāvina divus levretes kucēnus. Edgars atceras: «Andra kategoriski atteica - tādam pakaļ nebraukšot! Man pašam mašīnas nebija, sarunāju draugu. Braucam, pusceļā zvana audzētavas saimniece, ka kucēni jau atdoti, bet viņa man varot piedāvāt trīsarpus gadus vecu levrešpuiku.»
Audzētavā redzētais līdzinājies murgam. Divistabu dzīvokļa vienā telpā mitinājās saimniece, otrā atradās cits uz cita sakrauti ar segām pārsegti būri ar suņiem. Smirdoņa neizturama. Sieviete parādīja Romi, kurš dzīvoja vienā no būriem. Ārā viņš netika vests. Suņa uzdevums bija taisīt bērnus kucēm. Par to viņam tika sauja sausās barības dienā. Apmatojums bija nenosakāmas krāsas. Dzīvnieks bija psiholoģiski novārdzis, tramīgs. Viņa reproduktīvais vecums tuvojās beigām, tāpēc arī tika atdots par velti. Edgars saprata - ja viņš to nabagu nepaņems, suns būs pagalam: «Es vedu viņu mājās.»
Sirdi salauž nelaime
Par to audzētavu Edgars un Andra negrib runāt. Viņiem joprojām smagi atcerēties suņa jaunās dzīves pirmo laiku privātmājā. Romis lāga nevarēja pat kājās nostāvēt. Prasīties ārā viņš neprata, kakāja un čurāja, kur ienāca prātā. Sīkajā ķermenītī iezīmējās ribu aprises. Suns nezināja, kas ir zaļa zāle, baidījās no trepēm, suņiem un svešiem cilvēkiem. Pasniegto barību Romis no sākuma negausīgi rija un atvēma, un atkal rija, līdz saprata, ka tagad bļodiņa vienmēr būs pilna. Viņa stāvoklis uzlabojās ļoti lēnām. Andrai acīs asaras: «Sākumā Romis visu laiku trīcēja. Viņa ādai nebija rūdījuma, tāpēc, kur vien piedūrās, tur veidojās pušums. Čupiņas un peļķītes bija uz dīvāna, visur. Domāju - kam mums tas vajadzīgs? Taču pamazām, normālu barību ēdot, Romis pieņēmās svarā, nomainījās apmatojums, tas ieguva zeltainu nokrāsu. Mana sirds salūza, kad Romis, kāpjot pa kāpnēm, salauza kāju. Levretēm kauli kā pergaments, tā ir šīs šķirnes īpatnība. Veterinārajā klīnikā manī pamodās lauvu mātīte - Romim tik ļoti sāp, kāpēc viņam tik ilgi jāgaida palīdzība?»
Operācija, narkoze, dzelzs stienis kājā! Ar to melnā strīpa nebeidzās. Romim atklāja krītamo kaiti, bet ziemā viņš sāka čurāt asinis, izveidojās prostatas iekaisums, sekoja otra operācija.
Kad Romis atguvās, bija stingri jānodarbojas ar viņa rehabilitāciju un atgriešanu normālā suņa dzīvē. Andras draudzenes vēlāk atzina, ka Edgaram piemītot zoopsihologa dotības. Trīsarpus gadus vecu suni pāraudzināt ir gandrīz neiespējami, bet Edgara pacietība bija milzīga. Pagāja laiks, kamēr Romis saprata, ka jānokārtojas uz avīzes, nevis guļasvietā. Avīze gan dīvainā kārtā ik reizi pa centimetram virzījās tuvāk āra durvīm. Galu galā tā atradās pagalmā pie garāžas, un Romis sāka prasīties ārā. Andra lepojas ar paveikto: «Es jau tikai mīļoju Romi un noskatījos, kā Edgars viņu mazgā, griež nagus, tīra ausis, audzina. Man tādas pacietības nav. Romis mani mīl, bet Edgaru ciena un respektē. Kad es dodu komandas, Romis skatās, priecīgi luncina asti un nekust ne no vietas. Edgaram pietiek tikai paskatīties uz viņu. Jā, Romis zina, ka virtuvē viņš nedrīkst nākt. Ja Edgars būs mājās, suns pat aicināts ne soli tur nespers, bet, kad Edgars ir projām, Romis soli pa solim - un jau ir iekšā. Es neprotu pavēlēt.»
Nekad nesaki - nekad
Levretēm nepieciešamas garas pastaigas, bet Romis sākumā to nemaz nespēja, jo sirds un plaušas nebija trenētas. Edgars sāka pastaigas ar gājienu uz netālo veikalu. Gadījās, ka atpakaļ suns bija jānes uz rokām, jo viņam nebija spēka atgriezties mājās.
Andra vērtē situāciju: «Man Romis liek paskatīties uz lietām ar citām acīm. Sapratu, ka dzīvē viss nav tikai melnā un baltā krāsā, ka nedrīkst uzreiz teikt - tas man patīk, bet tas - ne! Es tik ļoti negribēju levreti, bet Romis ir draudzīgs, labestīgs, gudrs. Mums abiem šķiet, ka viņš aiz pateicības visu dara, cik labi vien var, un tomēr reizēm sagrēkojas. Edgars izgudroja savu sodīšanas metodi. Piemēram, Romim nepatīk, ka viņam griež nagus. Kā šis istabā uztaisīja čupiņu, Edgars viņam grieza nagus. Tagad Romis iekšā vairs nekakā, tāpēc nagus griezt nedrīkst, taču mums liekas, ka viņš kādreiz speciāli mājā kaut kur uztaisa čupiņu - kā teikdams: man grūti staigāt, jo nagi izauguši, lūdzu, nogrieziet! Romis man tagad ir labākais draugs.»
Edgars ņaud
Uz izstādēm dižciltīgais un tagad ļoti skaistais Romis netiek vests. Andra nesaprot to dižošanos un dzīšanos pēc kausiem: «Mums dzīvnieks ir mīļošanai un sirdij.» Romim no iepriekšējās dzīves raksturā nav palicis nekas. Ja nu vienīgi tuntuļošanās zem segas. Andra saka: «Levretes nāk no faraoniem, no Ēģiptes, un šai šķirnei patīk siltums. Romis var ilgi gulēt saulē vai ziemā pie kamīna, bet naktī klusām ielavās gultā zem segas. Viņš ir drošs, komunikabls un dīvainā kārtā kļuvis par veģetārieti, labprāt izgaršo zemenes, ķiršus, burkānus, melones, ābolus, tomātus, gurķus. Ēdienkartē ir arī jēla gaļa un sausā barība.»
Kad mājā ieradās Romis, viņu sagaidīja melnbaltais runcis Ansis, kuru Andra reiz pārnesa no ielas. Ansim arī ir deviņi gadi. Dūšīgais makans ir liels žurku un peļu mednieks. Reiz viņš nomedīja pat lielu apgredzenotu papagaili. Cīņa bijusi smaga, jo Ansis pārnācis ar uzsistu aci un saplēstu ģīmi. Kur viņš atrada eksotisko putnu, nav zināms, jo papagaili neviens nemeklēja. Ilgu laiku egoists Romis Ansim staigājis garām kā tukšai vietai. Tikai pēdējā laikā abi pasākuši sasveicināties, sabakstoties ar pierēm. Edgars smejas, ka var pieteikt patentu, kā atradināt kaķi no ņaudēšanas. Proti, jaunībā Ansis dažādās toņkārtās ņaudējis tā, ka skanējusi visa māja. Ko darīt? Edgars izdomāja - Ansis ņaud, viņš ņaudēs pretī! Ansis šo kakofoniju neizturēja, sāka mukt. Tagad viņš sēž un plāta muti bez skaņas, jo viņam ļoti nepatīk, ja mājā kāds ņaud.
Edgars un Andra priecājas - beidzot mājā viss nostājies savās vietās.