Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Nu to es nekad nesapratīšu, ka godā var likt «stučīšanu»

Jūs esat tādā starpdisciplinārā pozīcijā - kultūra, izglītība, zinātne kā jau augstskolā, arī zināma uzņēmējdarbība, vai to visu ir viegli savietot?

Nu, kultūras cilvēkiem, vienalga kurā amatā viņi ir, viņiem ir jābūt starpdisciplinārā statusā. Kā moderni saka - crossculture postions. Tas ir sarežģīti, tas pašam prasa ļoti daudz laika, dažkārt jāiedziļinās jautājumos, ko cits varētu mierīgi ignorēt.

Pats uzprasījāties uz jautājumu - lietojāt jēdzienu «kultūras cilvēks». Kas ir kultūras cilvēks?

Nu... Pēteris Laķis kā filozofs noteikti te būtu izvērsies. Man ne pārāk patīk ņemties ar tām definīcijām. Kultūras cilvēks? Tas ir saistīts ar tām cilvēka interesēm, kas ir ārpus ikdienas fizioloģijas. Es to saucu par tādu speciālu kinderštūbi - audzināšana par to, ka lietas ir ne tikai darbs un maize, bet katrai lietai apkārt ir arī cilvēki un viņu veiktie neparastie darbi. Kultūras cilvēks ir tas, kam bez ikdienišķās maizes ir nepieciešamība vēl pēc kā cita. Kultūras cilvēks var būt arī santehniķis, kas vakarā atnāk mājās un savam priekam spēlē kādu mūzikas instrumentu. Vai biznesmenis, kas reizi mēnesī klubā spēlē saksofonu, - pie mums tādi brauca no Hamburgas mācīt menedžmentu.

Vai mūsu tagadējā kultūras ministre ir kultūras cilvēks? Pār viņas galvu šobrīd gāžas skarba kritika.

Nē, nē... es par pašreizējo ministri tagad neko nekomentēšu. Es jau uzbraucu viņai, kad viņa nāca uz amatu, pietiek.

Vispār esmu piedzīvojis sešpadsmit vai piecpadsmit kultūras ministru, un tomēr man jākonstatē, ka Helēna Demakova bija vislabākā. Bija tur viņai arī sava «uts», bet no tāda skatījuma un izpratnes viedokļa viņa ir nepārspēta.

Laikam jau kāds ar savu «uti», kas lasa Vitgenšteinu, vienalga ir labāks par kādu tikai ar «uti». Bet tomēr par pēdējām aktivitātēm. 7. maijā briest tāds kā dumpis, radošās aprindas ir uzaicinājušas tagadējo ministri «uz tepiķi» izskaidroties. Kas tur ir par problēmu?

Mjā… kad jau mainījās Ministru kabinets, es zināju, ka katra maiņa mums valstī vienmēr ir ļoti sāpīga. Nezinu, kāpēc, bet diemžēl nepieņem to iepriekšējo izdarīto lietu, kas jau ir labi izdarīta. Visu grib tā kā no jauna. Un tas ir sāpīgi, kad tu tik ilgi šajā lietā esi iekšā. Manuprāt, visi, kas gājuši šajos amatos, ir gribējuši izdarīt ko labu, un tāpēc jāpieņem, ka kaut kas labs arī ir izdarīts. Bet tagad nāk ar jaunām iniciatīvām un piedāvā kaut ko - it kā tā būtu pirmā reize. Nu man liekas, tas nu nav pirmo reizi, ka mēs esam radoši, ka cilvēki ir meklējuši, kur dabūt līdzekļus, nevis tikai no valsts prasīt. Un tad neklausīties viņos - tā ir problēma.

Pašlaik Kultūras ministrijā tas notiek?

Jā. Tas, ka neieklausās, ka vienkārši nedzird. Ko saka brīnišķīgā Kuģniecības muzeja direktore, ko saka teātra vadītāji, apvienību vadītāji. Pieredze taču viņiem ir.

Ko jūs sakāt par šo radošo industriju konceptu?

Jā. Aspazija pirmā 1883. gadā, kad Latviešu biedrība Rīgā svinēja jubileju, tam par godu uzrakstīja prologu. Un tur tādā skaistā dzejas formā lietoja gan vārdu «Latvija», gan «industrija». Viņasprāt, industrija bija tā, kas šo cilvēka garu paceļ vēl dinamiskākā veidā, ka tā panāk to, ka daudz vairāk cilvēku tiek pie kultūras un mākslas bagātības. Mums nezin kāpēc industrija asociējas ar tādu bezdomu ražošanu un pelnīšanu. Tam es nepiekrītu. Jo mūsu peļņa ir, ka ar to kultūras un mākslas iepazīšanu mēs patiesībā palīdzam tām citām industrijām.

Bet vai tas arī nav domāts kā ideja strādāt pie kultūras kā pārdodamas eksportpreces?

Nu ko nozīmē, kā pārdot? Nu teātris, lai kā mēs gribētu... tā ir no nacionālākām mākslām, tā strādā uz tautas enerģētiku. Vai to vajag pārdot, nu nē, tas nav jautājums par pārdošanu. To netaisa, lai pārdotu. Jo pārdošana pati par sevi ir slikta lieta. Manuprāt, citām nozarēm ir jābūt tām, kur ir bizness, nevis kultūrai.

Tātad pieiet teātriem, muzejiem kā biznesa projektiem nav pareizi?

Nē, pilnīgi nē. To nedara nekur Rietumeiropā. Es nerunāju te par kādām specifiskām nozarēm - modi, dizainu -, tās saistītas ar rūpniecību.

Bet māksla un kultūra - noteikti nē, jo tām ir cits nolūks. Tai jāatver cilvēkam citi apvāršņi.

Un cik vienai sabiedrībai vajadzētu atļauties tērēt tai no sava kopprodukta?

Nu tagad - vai vispār mums pat viens procents sanāk? Bet filozofiskā nozīmē tai vajadzētu ceturto daļu. Tāpēc ka cilvēks nevar tikai kā mašīna strādāt. Piemēram, mums savulaik stāstīja Dānijā - viens veids, kā palielināt darbinieka ražīgumu, ir nomainīt lampiņas pie konveijera, cits - izveidot visiem pieejamas mūzikas skolas, ko gribētājs brīvajā laikā var apmeklēt. Bet tagad es lasu: ja savā kabinetā klausos Radio klasiku, man jāņem licence… absurds!

Bet vai pasaule neiet uz to, ka kultūra aizvien vairāk kļūst par preci?

Jā, iet. Bet, manuprāt, tam jāstājas pretī. Piemēram, tikko biju Francijā, nu tur nevar iedomāties, ka valsts nedotu naudu, lai cilvēki varētu muzicēt, spēlēt teātri - ne profesionāli, paši savam priekam. Viņiem tur priekš tā ir tās speciālās mūzikas skolas. Darīt visu pretī tam, lai cilvēki kļūtu tādi... pēc copy-paste principa veidoti.

Vai Latvijas politiskajās aprindās ir izpratne par kultūru?

Manuprāt, tāda īsta novērtējuma nav. To var redzēt pēc tā, cik viņi apmeklē, piemēram, izrādes. Atceros, deviņdesmitajos gados koncertzālē un teātros redzējām daudzus, kas bija deputāti, ministri. Pat bez ielūgumiem - paši nāca. Tagad tādi ir retums. Ja ielūgums nebūs atsūtīts, tad, visticamāk, viņi nenāks, nejūt vajadzību.

Varbūt kultūras patēriņš paliek tāds elitārāks, tikai šauri ieinteresētajiem?

Nu tā gan nemaz nav. Jaunā paaudze kultūru vēlas. Skatieties uz tām daudzajām iniciatīvām - neatkarīgie teātri, vai, piemēram, brīnišķīgie uzņēmēji, kas Kalnciema kvartāla pasākumus taisa. Tas nav no valsts naudas. Mums ir tā problēma, ka valsts tagad izdomā - taisīsim tur radošo centru, taisīsim citur. Tas nekad nav izdevies. Šie radošie centri ir jātaisa pašiem. Un tad valstij vai pašvaldībai ir jāpalīdz.

Vai ir tagad kaut kas tāds, ko mēs dramatiski un neatgriezeniski zaudējam kultūrā?

Nu pats dramatiskākais ir latviskuma izjūta un vispār latviešu valoda. Mēs tagad te akadēmijā runājam par to - latviskosim latviešu valodu. Tā ir dramatiska situācija. Manuprāt, ar to pārspīlēto bēgšanu no visa, kas mums atgādina krievisko, mēs iekrītam otrā galējībā. Arī kultūrā mēs runājam... klasteri un tā tālāk.

Bet vai arī internets mums nemāca rakstīt tikai īsos teikumos, lasīt īsos, nepaplašinātos teikumos?

Bet arī skolās. Skolās pat literatūrā neliek izlasīt romānu līdz galam, nemācīties no galvas. Ne Tālavas taurētāju, ne Lauztās priedes. Vajag zināt tikai anotāciju. Un tas man liekas dīvaini. Te bija raksts par kādu meiteni, kas strādā Japānā, māca latviešu valodu. Un viņa saka - japāņu izglītībā vēl aizvien viss ir uz iekalšanu. Un nevarētu teikt, ka Japāna ir neattīstīta valsts. Ir tomēr lietas, kas gribi negribi ir jāiegaumē, jāiezubrī.

Un otra lieta, ko mēs traģiski darām, pēdējos gadus darām, - paši sevi noniecinām. Nezin kāpēc visai pasaulei stāstam, ka mums ir vissliktākā izglītība, vissliktākā medicīna, kas absolūti nav taisnība. Nu kā var tā visu laiku runāt - mums ir slikti, slikti. Vai kādu citu tādu tautu zināt? Un, kā kāds kaut ko izdara, tad priecāties nemāk. Mums ir tik grūti otram pateikt - tas tev ir labi sanācis.

Kāpēc?

Nu, kad bija mums tās lielās pārmaiņas, mainījās iekārtas, mēs palikām bez tāda viena kopēja orientiera. Katrs kaut ko sagrābstīja, paskatījāmies, kā tur vai citur pasaulē ko dara, neesam to divdesmit gadu laikā pie viena veseluma tikuši. Un fragmentāras kopijas vienmēr ir sliktākas par oriģinālu.

Vēl viena lieta, ko es no japāņiem mēģinu mācīties, - nerunāt nolieguma formā. Vai esat ievērojis, ka mēs parasti jautājam - vai jūs NEvarētu, nevis - vai jūs varētu. Ar nolieguma formu. Starp citu, tautasdziesmā tas nav. Un tam ir sava enerģētika.

Kas jums Latvijā ir tādas neapstrīdamas morālas un kultūras autoritātes?

Nu akadēmiķis Stradiņš pilnīgi noteikti ir numur viens. Man liekas, mēs par maz viņā klausāmies.

Bet ir vesela virkne tādu cilvēku, kurus neviens sevišķi ikdienā nezina, bet kas ir ļoti interesanti. Tu kādreiz aizbrauc kaut kur no Rīgas un negaidīti sastopi kādu, kas tik skaidri lietas redz un tik gudri var pateikt. Un tikai žēl, ka šie cilvēki bieži apzināti sevi sargā no publiskās telpas. Bet publiskajā telpā gozējas... nu kādi jau nu tur mums ir.

Kas ir jūsu akadēmijas studenti, ne jau cilvēki, kas mērķē uz naudas pelnīšanu?

Nu dažādi. Dažreiz tie ir ideālisti, daži viļās. Bet kopumā tie ir tie, kam svarīgs tautiskais radošums. Tas, kas tautas dziesmās.

Vai neesat dzirdējis pārmetumus, ka akadēmija šo to dublē?

Jā, parasti tas ir par tām valodām. Bet mēs jau no dibināšanas esam ievirzījuši tā, ka tas nav tikai valodas, tas ir starpkultūras kontekstā. Un otrs, nu mums augstskolai arī jāpelna nauda, tas ir no tās sliktās puses, no biznesa viedokļa.

Vēl par dažiem konkrētiem mūsu kultūras fenomeniem. Opera - vai mūsu opera bez Žagara var pastāvēt?

Būšu lakonisks - jebkurā institūcijā var būt cits cilvēks, kas to arī var vadīt. Tas nevar būt jebkurš, bet citu vienmēr var atrast. Protams, ir jāizšķir, vai tas jādara, bet teorētiski to var. Arī es sev bieži jautāju, kāpēc es te tik ilgi strādāju.

Bet jāsaprot, protams, tas ir dārgs prieks - opera. Šajā ziņā es Žagaru aizstāvēju.

Mūsu otrā lielākā eksportprece - Alvis Hermanis?

Nu ne visas izrādes man vienādi patīk, esmu to teicis arī viņam pašam. Bet es ļoti labi saprotu, kāpēc viena daļa Eiropas, ne visa, bet grib ko tādu redzēt. Jo viņiem tāds izteiksmes veids nav pieejams.

Bet par izrādēm, nu neapstrīdami man visvairāk patika Garā dzīve. Tas ir kaut kas fantastisks. Tajā brīdī tas bija jauns un pilnīgi citāds pagrieziens. Bet jau Zilākalna Marta man vairs nelikās kas interesants. Tas paņēmienu kopums, ko dara aktieri, tas likās turpat, un vairs nebija interesanti.

Vai par Ādolfa Šapiro Rīgas Jaunatnes teātra slēgšanas apstākļiem ir vēl jārunā? Raimonds Pauls te nesen izteicās, ka nāks klajā ar patiesību, kas tad īsti pie tā bija vainīgs.

Es domāju, ka nav. Ir dokumenti, ja grib, lai kāds pēta. Bet tagad to vairs cilāt nav jēgas, tā domā arī Šapiro. Pie tam mūsu teātros tas nav vienīgais gadījums - savulaik Smiļģi «palūdza», arī stāsts ar Pēteri Pētersonu, vēl citi.

Arī kultūras cilvēku vidē notiek intrigas?

Nu bet protams! Vai tad neesat dzirdējuši par tām intrigām operā, kur primadonnas dur viena otrai pēdās.

Nu nezinu. Vispār mēs esam tādi kā iebiedēti, bailīgi. Sācies tas, kas laikam ir mantojums no padomju laikiem. Nu kaut vai tas, ka varam viens otru apmelot, un cilvēki var no tā ciest. Atcerieties - paņem tur ciet ļoti cienījamu arhitektu, sagrauj viņa vārdu, bet kur tagad ir tā lieta.

Atliek tikai dažkārt pateikt, ka tu domā citādi, un par to vari piedzīvot lielas nepatikšanas. Atnācis atpakaļ tāds kā staļinisma vīruss. Stučīšana, piemēram, tā mums ir ļoti iecienīta, pat tā kā organizēta, legalizēta. Nu nevaru es to saprast, kā var likt godā anonīmu ziņošanu. Tas nu man liekas pavisam amorāli.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Jānis Siliņš

Dzimis 1958. gadā Salas pagastā,
1976. gadā beidzis Rīgas 64. vidusskolu, skolas laikā piestrādājis par sētnieku un skatuves strādnieku,
1984. gadā beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju,
pirmā darbavieta ir Kuldīgas rajona Kultūras nodaļas metodists,
no 1994. gada Latvijas Kultūras akadēmijas rektors

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mantotie ēdieni

Valsts svētku nedēļā – tradīcijām un atmiņām bagātas receptes.








Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?