Nekautrējas emociju
Pacieties kuratore Daiga Rudzāte atzīstas, ka «izstādes uzraugs/kurators blakām tiešajiem organizatoriskajiem pienākumiem ir arī tāds kā psihoterapeits», kam jārūpējas, lai mākslinieki atrastos savdabīgā komforta zonā - lai jūt, ka viņu māksla nav vajadzīga tikai viņiem pašiem. «Mani jau sen, patiesībā vienmēr, fascinējusi Sarmītes izcilā formas izjūta un perfekcionisms, ar kādu viņa realizē savus darbus. Un Kristaps labi papildina viņas centienus. Abu spēks ir tas, ka viņi nekautrējas būt emocionāli, ar saviem mākslas objektiem demonstrējot šķietami banālas lietas, taču tās ir saprotamas katram cilvēkam, tās ir ļoti tuvas, pat intīmas ikvienam. Viņi mūsu mākslā ir retie, kas atļaujas pateikt - katrs cilvēks ir neatkārtojami vērtīgs.»
Jā, viņi cilvēkiem tic un uzticas - katrs, kas 2006. gadā redzēja Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīcā izstādīto Kalna - Māliņas objektu Altāris, nevarēja nepamanīt arī vienkāršās pilsētas tantiņas (nu, kundzītes te būtu nevietā teikt), kuras plazmas ekrānā gulošajam foršajam džekiņam Kristum ar godbijīgu cieņu paklanījās - kā pavisam «īstai» mūslaiku svētbildei. Sirsnīgi. Un patiesi. Tāda tā mākslas vara. Līdzīgu «pašidentifikāciju» publika sasniedz ar katru Māliņas - Kalna darbiņu. Kā būs šoreiz, kad mākslinieki gatavojas savai plašākajai ekspozīcijai, paliks noslēpums līdz 9. februārim. Pacietieties!
Prieks
Pirms Pacieties laikā, kad Arsenāla gaisā jaušams pēdējo satraukumu drudzis, vēlējos noskaidrot, kādi jauko emociju zibšņi abiem māksliniekiem padomā.
Kā tas ir - strādāt divatā? Vispār jau pasaules mākslā tas nav retums - bieži tandēmi sastopami teātrī, operā, tomēr vizuālajās mākslās drīzāk ekscentrisks žests - re kā, vienu kreftīgu paneļgleznu pindzelē briti Gilberts un Džordžs, glamūri kičīgas fotobildes kopā inscenē provokatīvie francūži Pjērs un Žils… Jūs arī esat divi - pāris mākslā. Tas ir kā?
Sarmīte: «Prieks.»
Kristaps: «Tas ir tā labi, - ir ar ko dalīties, kas notiek tavā galvā. Divatā celt sniegavīru tomēr jautrāk.»
Kā rodas tēls?
Sarmīte: «Kad paliek viegli. Pēc ceļa.»
Kristaps: «Tēls rodas tikai tad, kad kāds to rada. Un tam mākslas tēlam ir daudz lielāks sakars ar radītāju, nevis pašu tēlu vai tā nesēju. Bet tēla radītāja nolūki var būt arī stipri slideni, bet tēla uztvērējs var palauzīt galvu, ko ar šo tēlu iesākt. Komfortablāk tomēr ir būt tēla radītājam un tādā ziņā - arī saimniekam. Piemēram, Latgale - tas tik ir tēls!»
Pabeidziet šo teikumu «mūslaiku māksliniekam...»
Sarmīte: «...kā jau visos laikos - jābūt sirdsjūtīgam.»
Kristaps: «Mūslaiku mākslinieks var pamest acis atpakaļ un paskatīties, kādi tik tie mākslinieki nav bijuši, un izvēlēties, kādu ceļu iet, gluži kā paņemt rokās auto katalogu un izvēlēties, kas es gribu būt - Irbīte vai Vorhols. Neredzu «mūslaiku» mākslinieka atšķirības no «nemūslaiku».»
Izstāde