Nākšu klajā ar saviem apsvērumiem - proti, tas, kā klātbūtne ir garantija laimīgām attiecībām, nav jāapliecina kādā noteiktā datumā. Jo tas sanāk katru rītu, brokastis pasniedzot mīļajai būtnei, kam kā jau vairumam sieviešu tīk paturpināt gultas izmantošanu. Tā ir tā negaidītā (?) puķīte visparastākajā dienā.
Tas ir uzmanības apliecinājums katru brīdi. Un viegli saprotamais prieks par klātbūtni.
Tas ir apliecinājums, ka sieviete, lai cik būtu grūti ar viņu, piepilda vīrieša dzīvi ar jēgu, par ko pateicību ir pelnījusi katra, sākot ar māti, aukli, skolotāju - visas, kas labvēlīgi piedalās kopīgā pasākumā, ko sauc par dzīvi, palīdzot vīrietim priecāties par iespēju, kas apliecināms ik dienas, nevis vienreiz gadā.
Diemžēl šī diena atvēl iespēju formālistiem liekulībai, ko piemirst nākamajā rītā.
Jaunajiem un ne tik jaunajiem un vientuļajiem apsveikšana var kalpot kā attiecību veidošanas izpalīgs, bet laulātiem pāriem dīvains ir vēl kāds aspekts - nauda puķēm un tamlīdzīgiem uzmanības apliecinājumiem tiek tērēta no ģimenes budžeta (normālu attiecību gadījumā).
Un gadās, ka tas sievu sarūgtina, bet jāsmaida tik un tā.
Sandris R.