Pusdienošanas iespējas darbā šodien ir plašas - sākot no līdzpaņemtas sviestmaizes līdz pat smalkām pusdienām tuvākajā restorānā. Tiem, kuriem birojs ir pilsētas centrā, visas kafejnīcas un restorāni ir rokas stiepiena attālumā. Spēj tik izvēlēties! Mans birojs atrodas Lāčplēša ielā, un ikdienā defilēšana notiek četru kvartālu robežās jeb piecu minūšu gājienā apmēram starp astoņiem dažāda stila un ēdiena kvalitātes iestādījumiem. Tomēr, ja jūs man jautātu, kāpēc šodien Osiris, rīt KID, parīt Fabrika, bet aizparīt sieramaize no mājām kopā ar kafiju biroja virtuvē, man būtu grūti atbildēt. Mēģināšu minēt vismaz dažus faktorus - noskaņojums, atmosfēra, ēdiena kvalitāte, kompānija, ar ko eju pusdienās, - biznesa vai vienkārši pusdienas, arī cena, protams. Daudzi noteikti piekritīs, ka šie faktori no dienas dienā mainās. Un tas ir labākais veids, manuprāt, kā nepiedzīvot iepriekš minēto «atkal tas pats» sajūtu. Starp citu, pētījumi rāda, ka pusdienošanas vietas izvēle ir vairāk emocionāla nekā racionāla. Ēdiena kvalitāte, kas varētu likties būtiskākais izvēles faktors, parādās tikai kā ceturtais - pēc atmosfēras, atrašanās vietas un cenas. Tas ir gluži kā ar auzu pārslu biezputru, ko man tik ļoti patīk ēst brokastīs Osiris, - putra jau ir tā pati, kas mājās, bet man patīk, ka pajautā: «Vai aprikožu ievārījumu kā vienmēr?»
Savukārt atceroties laiku, kad strādāju Latvijas Radio, kur apakšstāva leģendārajā Radio bufetē varēja gadīties sēdēt pie viena galdiņa ar Raimondu Paulu, Margaritu Vilcāni vai Edgaru Liepiņu un kur divi vārīti cīsiņi ar zirnīšiem bija ierasta uzkoda, sajūtas bija pavisam citas. Un laiki arī, protams.
Tomēr, ja reiz uzņēmumā ir ēdnīca, visticamāk, darbinieki to arī izmanto. Ērti, ierasti, pazīstami un (droši vien pateicoties uzņēmuma pretimnākšanai darbiniekiem) arī par pieņemamu cenu. Bet ar laiku rodas «atkal tas pats» sajūta, kas nenovēršami noved pie sānsoļiem tuvāko kvartālu apkaimē. Savās mājās pravietis netiek novērtēts. To nācies dzirdēt tajās reizēs, kad ikdienišķa darba saruna noslēdzas turpat darbinieku ēdnīcā - zupa un kotlete tā pati, kas aizpagājušajā nedēļā, salāti un kefīrs arī, saldais vispār visu gadu viens un tas pats (parasti piemirstas, ka ir vēl 10 citi), kafija un kūkas arī nemainās.
Patiesība droši ir kaut kur pa vidu - no vienas puses, darbinieku ēdnīca tradicionāli nav augstas klases restorāns, tāpēc gaidas pēc perfekti dekorēta un personiski gatavota ēdiena ir neadekvātas. No otras puses, katrai darbinieku ēdnīcai ir iespējas parādīt mīlestību pret saviem klientiem, iepriecinot viņus ar veselīgu, daudzveidīgu un sezonālu ēdienkarti, skaistiem pārsteigumiem, piemēram, uzdāvinot zemeni. Starp citu, kad ēdnīcas šefpavārs pēdējo reizi ir iznācis pie jums ēdamzālē un uzdevis tik vienkāršo: «Kā jums garšoja?»