jūnijam). Mākslinieka izstādē biržas Lielajā izstāžu zālē un Boses zālē nav aplūkojamas gleznas, bet gan viņa nozīmīgākie videodarbu cikli: Dievības (2001-2005), Dzejnieka asinis (2005-2006) un autobiogrāfiskā opera Stirnu istaba (1998) ar paša komponētu mūziku. Uz Lielās izstāžu zāles marmora sienām skatāms Leha Majevska darbs, kas spilgti apliecina gan viņa kinorežisora talantu, gan padziļinātas zināšanas renesanses laika mākslā, - iespaidīgais cikls Brēgela svīta (2007-2010). Tas ir cieši saistīts ar viņa filmu Dzirnavas un krusts, ko iedvesmojusi flāmu mākslinieka Pītera Brēgela (vecākā) glezna Ceļš uz Golgātu. Ar Amerikā dzīvojošo L. Majevski, kura projekti - filmas, instalācijas, videodarbi, teātra un operas iestudējumi - tiek rādīti visā pasaulē, Rīgas publikai bija iespēja tikties Borisa un Ināras Teterevu fonda rīkotās mākslas programmas Tᅢᆰte-ᅢᅠ-tᅢᆰte 20 epizodēs ietvaros (skat. www.teterevufonds.lv).
Ne velti Katovicē dzimušais, Krakovas Mākslas akadēmijā un Polijas Nacionālajā kinoskolā Lodzā studējušais L. Majevskis lasīja lekciju Simbolu slēptā valoda mākslā, jo viņu valdzina renesanse - laiks, kad galvenais mākslā bija jaunrade. Un Brēgels, kura darbi ir bagāti alegorijām. L. Majevskis ir paudis viedokli, ka XX gadsimts sagrāva mākslas pamatus. «Pamēģiniet «ieiet» Vorholā vai Lihtenšteinā. Tur iekšā nekā nav. Tikai virsma, kurai jau pēc definīcijas nav nekāda dziļuma. Uz to var skatīties tikai dažas sekundes,» saka L. Majevskis izstādes katalogā publicētā intervijā.
Sadarbībā ar ievērojamo mākslas vēsturnieku un Brēgela daiļrades speciālistu Maiklu Gibsonu veidoto ciklu Brēgela svīta (pirms tam - filmu), kura dēļ vien ir vērts aiziet uz Rīgas biržu, dažos vārdos varētu raksturot kā atdzīvojušos Brēgela gleznu Ceļš uz Golgātu. Ņemiet vērā, ka šādas sajūtas radīšanai režisoram vajadzēja nofilmēt gandrīz 500 cilvēku renesanses laikam atbilstoši šūdinātos tērpos, kas krāsoti ar dabiskām krāsvielām, kā arī izmantot jaunākās CG tehnoloģijas un 3D efektus. L. Majevskis apgalvo, ka Brēgela gleznās tiešām var ceļot, taču veids, kā šis mākslinieks pozicionējis vērotāju, ir visai dīvains. «Brēgela tēliem ir pilnīgi vienalga, ka tu uz tiem skaties - līdzīgi kā satiksmes negadījumā. Tu redzi no mugurpuses cilvēkus, kas uz kaut ko skatās, un nezini, tieši ko viņi redz, bet tev gribas izlauzties cauri pūlim un piekļūt tuvāk notikumam,» viņš skaidro.
Lekcijā viņš runāja arī par Brēgela gleznu varoņiem, kas atšķirībā, piemēram, no Karavadžo radītajiem parasti ir knapi pamanāmi. Ceļā uz Golgātu Jēzu Kristu, kas paklupis zem krusta, ir krietni vien jāpameklē ikdienišķās rosības vidū. Tas pats gleznā Ikara kritiens, kurā par Ikara klātbūtni liecina vien divas kājas, kas redzamas virs ūdens. Brēgels māca, ka svarīgās personas un notikumi, kuri vēlāk kļūst par «civilizācijas sāli», parasti ir marginālas un neviena nepamanītas pieredzes.