Bet, pārdomājot, kādas vērtības mēģināja man ieaudzināt vecāki (vai tas izdevies - cits jautājums), secinu, ka viņiem zināmā mērā bija vienkāršāk nekā man, domājot par savu atvasi. Skan jocīgi, jo runa ir par padomju laiku, bet... Piemēram, mūsu ģimenē ne tikai nebija klusēšanas par notikumiem Latvijas vēsturē, bet bija precīzs, regulārs uzstādījums: komunistiskajā partijā stāties nedrīkst! Vecāki mūs ar brāli gatavoja tam, ka mēs varbūt nevarēsim pilnvērtīgi strādāt iecerētajā profesijā, jo melus rakstīt nedrīkst, karjeras vārdā ar boļševikiem čupoties nedrīkst. Un, ziniet, tas likās pilnīgi pareizi. Jo bijām «mēs» un «viņi», komunisti.
Ko man pēc x gadiem teikt meitai? Nestāties vispār partijās? Vai tikai partijās a, b un c? Katrā no tām ir normāli cilvēki un ir nelieši. Par to, kas bija kompartija un kā tā funkcionēja, jautājumu nebija. Kādu padomu dod attiecībā uz Latvijas politisko sistēmu? Norobežoties? Bet tā taču ir mūsu valsts! Piedalīties? Kā?
Vecākiem nebija problēmu pieradināt mūs ar brāli lasīt grāmatas. Protams, pirmkārt, tāpēc, ka mājās bija izcila privātā bibliotēka, otrkārt, arī tāpēc, ka nebija tik daudz uzmanību novērsošu faktoru. (Televizors bija, bet tur saimniekoja lielinieku propaganda.) Un tagad? Es taču nevarēšu atvienot internetu vai mobilos sakarus, lai jaunā paaudze netērētu laiku visādām glupībām!
Mēs trūkumu necietām, tomēr pret materiāliem labumiem vecāki bija vienaldzīgi. Gan tāpēc, ka šo labumu iegūšana saistījās ar jau pieminēto sadarbošanos ar režīmu, gan tāpēc, ka faktiski jau iekārojamo grabuļu nebija sevišķi daudz. Un tagad? Iestāstīt bērnam, ka visa šī pārpilnība, kas gāžas virsū caur medijiem, sabiedrības vērtību (?) sistēmu, vienaudžiem utt. nav stresa un ķīviņu vērta, ir visai grūti.
Citiem vārdiem sakot, maniem vecākiem nodot ko vērtīgu saviem pēcnācējiem bija, šķiet, objektīvi vieglāk. Arī viņiem pašiem bija vieglāk nodzīvot godājamu dzīvi - netaisīt kompromisus, nehalturēt, netaisīt stelles. Bija melns un balts. Viņi izdarīja principiālo izšķiršanos, un viņiem nav par ko kaunēties. Mūsdienās - tik daudz pustoņu, ēnu, neskaidrību... Negribas žēloties, bet mums, paaudzei starp 40 un 50, noturēt vecāku uzlikto latiņu nebūs viegli.