Latvijā tradicionāli skeptiski vērtē politisko partiju pašnovērtējumus «labēja», «labēji centriska», «kreisi centriska» utt. kā saturiski tukšus un ar šo partiju reālo darbību maz saistītus. (Tas gan nav raksturīgi tikai Latvijas iekšpolitikai.) Ja par pašnovērtējumiem ilūziju nav un attiecīgi tā ir garlaicīga tēma, tad politiķu niķis savās publiskajās izpausmēs atkal un atkal atgriezties pie faktiski pārdesmit vārdu savienojumiem ir jautrāks temats. Lūk, daži piemēri.
Mūsu pienākums ir rīkoties atbildīgi - vairumā gadījumu šis izteikums nozīmē ne tikai drīz gaidāmu plašākā sabiedrībā nepopulāru lēmumu, bet arī to, ka esam liecinieki kāda solījuma, iepriekš paustas pārliecības attālināšanai nezināmā nākotnē. Vārdam «atbildīgi» var būt aizstājēji - «pragmatiski», «konstruktīvi» u. c. Ja negribat atzīt savu neveiksmi, sakiet, ka esat rīkojies atbildīgi. Ja esat sastrādājis kādus nedarbus un muļķīgā kārtā tas tapis zināms, sakiet, ka uzņematies politisko atbildību. Šo valodniecisko rotaļu rezultātā sabiedrības vairuma uztverē «atbildības» piesaukšana sākusi nozīmēt mēģinājumu no atbildības patiesībā izvairīties, bet «pragmatisms» liecina par gatavību bez liekiem kreņķiem atteikties no principiem utt.
«Tas ir tīri politisks lēmums.» Runātājs, šķiet, dod mājienu, ka viņš pats konkrētajam lēmumam nepiekrīt, ka tas vispār ir netālredzīgs lēmums. Nav ne jausmas, vai šī izteiciena lietotāji paši apzinās, ka izmanto apzīmējumu «politisks» kā kaut ko negatīvu. Un pēc tam ir neizpratnē, kādēļ saturiski radniecīgos jēdzienus - politika, politiķis u. c. - liela daļa sabiedrības uztver gandrīz kā lamuvārdus.
«Ultimāti.» Partijas labprāt šo vārdu lieto, lai apzīmētu citu partiju prasības. Tāds jūtīgums no partiju puses ir diezgan amizants, ja atceras, ka tās pašas regulāri lieto zināmā mērā ultimātus vai šantāžu attiecībās ar sabiedrību. «Vai nu balsojiet par mums, vai arī būs briesmu lietas», «ja nepiekritīsiet mūsu viedajam lēmumam, tad sekas ir grūti prognozējamas» un citi varianti. Kopumā novērojams - ja partija x kaut ko paģēr, balstoties uz sava vēlētāju loka interesēm, tad tas ir partijas y ieskatā ultimāts, savukārt, ja kaut ko paģēr pati partija y, tad tas izriet no «sabiedrības vairākuma» interesēm.
Ja par minētajiem un līdzīgiem piemēriem var pasmaidīt, tad nopietnākas pārdomas ir par citu pēdējā laikā bieži lietotu vārdu savienojumu, jo jūtams, ka runa ir par domāšanas veidu, nevis automātisku mutes virināšanu. Runa ir par «nevienlīdzības mazināšanu» un variantiem par šo tēmu. Proti, noliekot blakus vārdus un darbību, rodas secinājums, ka ar nevienlīdzības mazināšanu tiek saprasts finansiāls atbalsts pārdesmit latu apmērā. Arī tāds ir vajadzīgs, tomēr nevienlīdzība, sociālā atstumtība nav izteicama tikai naudā. Trūcīga cilvēka rīcībspēju ierobežo ne tikai viņa maka saturs, bet informācijas trūkums, nedrošība attiecībās ar valsts aparātu, ko viņa pārtikušākais līdzpilsonis var risināt ar kvalificētu padomdevēju vai vienkārši noderīgu paziņu loku. Nevienlīdzības mazināšanā cilvēkam būtiska ir sajūta, ka valsts tevi necenšas pazemot, ka tu neesi tikai nepatīkama izdevumu ailīte, kas attiecīgi nevar prasīt neko vairāk par pabalstu. Diemžēl par šādu «sociāli atbildīgu politiku» politikā nedzird.