Šosezon atvēri jaunu lappusi. Krievijā vēl nebiji spēlējis, turklāt vēl nokļuvi pie trenera Vladimira Krikunova, par kuru runā kā par tipisku padomju hokeja skolas pārstāvi?
Jā, viennozīmīgi šī sezona man bija kaut kas jauns, lai gan katrā vietā ir jauna pieredze. Katrs treneris ir savādāks, tāpat katrai valstij ir savas tendences, un pat vienā līgā, nomainot klubu un nonākot pie cita trenera, atkal ir kaut kas jauns. Mainās jau arī treneri.
Varētu būt, ka mainās arī Krikunova paaudzes treneri?
Pagaidām man grūti teikt, jo es tikai vienu gadu esmu bijis pie Krikunova. Vai viņš mainās, es tiešām nezinu. Skaidrs gan, ka katram trenerim ir savs piegājiens, kuru viņš cenšas saglabāt.
Vai Kazaņā pēc izstāšanās Gagarina kausa izcīņas otrajā kārtā varētu iepūst nopietni pārmaiņu vēji?
Krievijā pārsvarā ir divu tipu komandas. Vienām ir uzdevums cīnīties par čempionu titulu, un tad ir visas pārējās. Skaidrs, ka Kazaņa ietilpst kategorijā, kam uzdevums ir uzvarēt, zinot, ka divas reizes Gagarina kauss jau ir izcīnīts. Es vēl nezinu, kādi secinājumi ir izdarīti Kazaņas klubā. Viens variants ir skaldīt un visu sākt no jauna. Otrs variants ir izdarīt secinājumus un turpmāk darīt visu tā, lai nākamgad būtu čempionu tituls.
Morāli šī sezona laikam bija pati smagākā karjerā, jo tik ilgi vēl nebiji palicis bez spēlēšanas savainojuma dēļ…
Pārdzīvojumi tik tiešām bija lieli, un tie vēl nav beigušies. Piecus mēnešus dzīvot pastāvīgās sāpēs un tagad aiziet pie ārsta, lai uzzinātu, ka atkal viss ir jāsāk no nulles - tas tiešām ir grūti.
Finansiāli arī bija zaudētājs, ka nevarēji piecus mēnešus spēlēt?
Nē, naudas ziņā neko nezaudēju, lai gan ir zināms, ka spēlējot var iegūt daudz vairāk, jo par uzvarām pienākas prēmijas. Veselība tomēr jebkurā gadījumā ir pirmajā vietā. Tā jau vairs nav, kā, iespējams, bija agrāk. Tagad tomēr ir Spēlētāju asociācija, un finansiāli hokejisti ir aizsargāti. Ja iegūst traumu, staigājot pa bāriem vai aizbraucot Ziemassvētkos paslēpot, tā ir viena lieta. Es tomēr savainojumu guvu ne jau savas muļķības dēļ. Tas notika spēles laikā.
Pastāv arī uzskats, ka traumas gūst divos gadījumos - ja spēlētājs nav kārtīgi trenējies vai arī ja slodze bijusi pārāk liela. Tavā gadījumā tas vairāk laikam bija negadījums, jo iekļuvi tā saucamajā kārbā starp diviem pretspēlētājiem...
Viss ir saistīts, un pilnīgi visas nianses arī ietekmē notikumus. Kaut vai attiecības mājās. Ir pierādīts, ka sitienam nemaz nav jābūt stipram. Kā stiklam ir tā dēvētie nāves punkti, tā arī ķermenim ir trauslās vietas. Centimetrs uz vienu vai otru pusi, un, iespējams, nekā nebūtu. Jāpieņem viss, kā tas ir noticis. Hokejs tomēr ir kontaktu spēle, un komandā no 25 spēlētājiem vienmēr kāds būs traumēts. Var jau cerēt, ka tas nebūsi tu, bet ne vienmēr cerības piepildās. Rindas kārtībā pienāk arī tava kārta (smejas).
Latvijas izlases kontekstā otro pavasari sanāk vilšanās. Pirms gada pasaules čempionāts beidzās trešās spēles laikā, kad ripa trāpīja pa potīti. Šoreiz līdz spēlēšanai acīmredzot nemaz netiksi. Valstsvienība atkal nebūs optimālajā sastāvā. Vai nav vilšanās par neizmantotajām iespējām, jo tava paaudze Latvijas izlasē spožāko lappusi, šķiet, vēl nav atvērusi?
Kad Edgars Masaļskis ar Hantimansijskas komandu bija atbraucis uz Kazaņu un man vēl turpinājās rehabilitācijas process, viņš iepriekšējā vakarā viesojās pie manis. Toreiz norunājām, ka šis varētu izlasei būt labs gads. Bija mums tādas priekšnojautas. Es jau būtu atkopies pēc traumas... Jā, tāpēc arī pārdzīvojums ir liels. Es tomēr ļoti ceru, ka čaļi tik un tā sevi parādīs un ka kādreiz mums izdosies savākt patiešām labu blici un vienā čempionātā viss aizies kā pa sviestu. Tas būs čempionāts, kuru vēl ilgi atcerēsimies. Tas varbūt pārdroši skan, bet gribētos vienreiz kaut ko uzkārt kaklā. Es domāju, ka tas ir iespējams. Pārvarēt ceturtdaļfinālu mums ir pa spēkam. Vienā spēlē daudz kas var notikt. To jau parādīja mūsu spēle Vankūveras olimpiskajās spēlēs ar Čehiju. Papildlaikā ripa varēja iekrist arī otros vārtos. Ja būtu «bullīši», čehiem stress būtu lielāks. Vienā spēlē var iedot arī vairākumu pieci pret trīs, mēs iemetam divas ripas un ar tām var arī pietikt uzvarai. Visādi scenāriji var iegrozīties vienā spēlē. Tā nav sērija līdz četrām uzvarām, kurā ar mūsu spēlētāju resursiem būtu pagrūti konkurēt.
Līdzjutēji patlaban ir sadalījušies divās frontēs. Vieni aizstāv spēlētājus, kuru nebūs izlases sastāvā. Otri izsaka nosodījumu, piesaucot pat patriotisma trūkumu. Kas tev būtu sakāms šajā sakarā?
Komentārus es nelasu un nejūtos arī vainīgs. Uzskatu, ka man nav par kaut ko jātaisnojas. Lielākais pārdzīvojums ir man pašam.