Situācijā, kas izveidojās sakarā ar Gaida Bērziņa demisiju, un sarakstē ar premjeru tika panākta vienošanās, ka šis jautājums tiks risināts politiski un nevis Tieslietu ministrijas līmenī. Tāpēc procesuāli man nebūs nepieciešams tā vai savādāk risināt šo jautājumu. Un arī definēt attieksmi. Tas noskaidrosies politiķu sarunās un Saeimā.
Ko nozīmē risināts politiski?
Tas nozīmē, ka tas nav ministrijas tehnisks jautājums - ņemt un stādīt sarakstus par īpašumiem. Bet politiķiem, partiju pārstāvjiem Saeimā, frakcijās ir jāsāk šī diskusija konceptuāli - vai šis jautājums ir aktuāls, kādā veidā vēlreiz tiks risināti denacionalizācijas vai restitūcijas jautājumi. Tikai tad, kad ir panākta politiska vienošanās, tas var būt valdības darba kārtības jautājums.
Kāda ir jūsu principiālā nostāja ebreju organizāciju īpašumtiesību atjaunošanas jautājumā?
Manuprāt, diskusijās ap šo jautājumu ir pazuduši daži svarīgi fakti, kas jau ir notikuši, tāpēc cilvēku starpā, kas varbūt līdzīgi domā, ir radušās domstarpības. Piemēram, netiek pieminēts tas, ka jau 1991. gadā sāka risināt visus jautājumus, kas saistīti ne tikai ar īpašumu denacionalizāciju kopumā, bet jau ar atsevišķu reliģisku organizāciju īpašumtiesību restitūciju. Tas notika. Pēc savas atmiņas varu minēt faktu, ka deviņdesmitajos gados notika politiķu sarunas ar Latvijas ebreju garīgajiem vadītājiem, piemēram, ar ilggadējo Rīgas un Latvijas virsrabīnu Natanu Barkānu. Ļoti daudzi ebreju organizāciju īpašumi ir jau atdoti, un tas notika salīdzinoši lielākā mērā nekā Lietuvā, kuru tagad min par pozitīvu piemēru. Latvijā īpašumu atdošana ebreju organizācijām ir notikusi daudz lielākā apmērā. Tas notika ne tikai ar ebreju, bet arī citu etnisko grupu īpašumtiesībām. Manuprāt, mūsu politiķiem bija iespaids, ka šis jautājums ir aizvērts un atrisināts, jo Latvija tiešām ļoti daudz savu īpašumu ir atgriezusi. Ja pēc vēl vienas organizācijas aicinājuma ir vēl kāds īpašums, kas palicis neatgriezts, droši vien tas ir jāskatās un jārisina. Diskusija ir sākusies, varbūt radikālā veidā, bet es ceru, ka tā nonāks pie taisnīga risinājuma.
Ministrs Gaidis Bērziņš minēja otru demisijas iemeslu - daudzos steidzamos darbus ministrijā, ko viņam neļaujot paveikt ebreju īpašumtiesību jautājums. Kādi ir šie steidzamie darbi Tieslietu ministrijā jūsu skatījumā?
Ministrs izteica tikai pieļāvumu, ka šie restitūcijas jautājumi varētu traucēt jau iesāktajam darbam. Daudzi iesāktie darbi ministrijā ritēja salīdzinoši labi. Ir izstrādāta likumu pakete, kas saistīta ar Civilprocesa un Kriminālprocesa likumu, lai paātrinātu un uzlabotu tiesu darbu. Ir izstrādāts likumprojekts par grozījumiem Komerclikumā, kas saistīts ar tā sauktā reiderisma - uzņēmumu nelikumīgas pārņemšanas - problēmu. Ministrijā ir diezgan daudz citu iesāktu projektu, par kuriem nevaru teikt, ka tie būtu apstājušies. Tomēr pieļauju, ka ministram Bērziņam radās pamatots iespaids, ka šīs domstarpības, kas bija sasniegušas jau diezgan augstu pakāpi, varētu traucēt tam pozitīvajam darbam, kas notika. Tāpat varētu minēt Pilsonības likuma jautājumus, kur it kā visām valdības koalīcijas partijām ir interese, lai tie tiktu virzīti, bet dažās niansēs atšķiras. Dubultpilsonības jautājums ir principiāli galvenais. Un varbūt būtu lietderīgi izdalīt atsevišķi no likumprojekta jautājumu par dubultpilsonību. Arī citus jautājumus, kas ir svarīgi, bet kavē šo projektu.
Vai šajos svarīgajos Tieslietu ministrijas jautājumos, kurus jūs nosaucāt, koalīcijā ir kādas būtiskas, principiālas domstarpības?
Es ceru, ka nav tādu principiālu domstarpību. Būtu gandarīts, ja domstarpības par mazāk būtiskiem jautājumiem, kurus nevar nosaukt par principiāliem, netraucētu. Tāpat - lai darbam netraucētu citi politiski jautājumi, kas saistīti ar vispārīgiem politiskiem uzstādījumiem, saistīti ar personālijām. Būtu gandarīts, ja mēs skatītos uz darba mērķi. Personīgi esmu cilvēks, kurš neskatās uz politisko pārliecību, vēl jo vairāk uz piederību pie atsevišķām partijām, kas tomēr ir tikai organizācijas, kurām ir nosaukums, bet skatos uz jautājuma būtību. Manā praksē ir vērojumi, ka pēc nedēļu ilgām sarunām atklājas, ka mūsu starpā nemaz nav domstarpību, bet mēs esam viens otru turējuši aizdomās, ka kāds nemanāmi ir gribējis ierakstīt likumā kaut ko sev par labu. Cilvēkiem jāmācās runāt un uzticēties.
Vai Aigara Lūša kandidatūra Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatā ir jūsu piedāvājums vai politiska izšķiršanās, un vai tas netraucēs jūsu sadarbībā ar premjeru, ņemot vērā Latvijas krājbankas maksātnespējas lietu, kurā Dombrovskis iebilda pret Lūsi kā bankas administratoru?
Tāpat kā ministra kandidāts, parlamentārā sekretāra kandidāts ir politiskas partijas lēmums. Gan es, gan kolēģis Lūsis kā parlamentārais sekretārs ir virzīts no Nacionālās apvienības un no valdes. Problēmām sadarbībā ar premjeru nevajadzētu būt, jo Valdis Dombrovskis ir minējis, ka tā ir Nacionālās apvienības un ministra kompetence veidot sava biroja darbību. Ļoti ceru, ka mēs varēsim sekmīgi strādāt, jo Lūša kungs ir profesionāls jurists. Parlamentārā sekretāra kompetence ir noteikta likumos un iekšējās kārtības noteikumos. Parlamentārā sekretāra pienākumos ir ministrijas attiecību saikne ar parlamentu, viņam ir jāpārstāv ministrija atsevišķās komisijas sēdēs Saeimā. Ceru, tas tiks sekmīgi izpildīts.
Vai kāds no ministriem valdībā, kurā jūs esat piekritis strādāt, jums ir autoritāte ministra amatā?
Premjers Valdis Dombrovskis, manuprāt, ir ļoti cienījami vadījis valdību vairākus gadus. Man būtu grūti izcelt kādu ministru. Kopumā valdība ir strādājusi labi.