Cik var?!
1. Pirmkārt, tāpēc, ka leģionāru tēma joprojām tiek apskatīta kā teju vai Latvijai unikāla, lai gan situācija, ka no viena režīma smagi cietusi nācija (valsts) cenšas nepiedzīvot šīs pieredzes atkārtojumu, konkrētā vēstures nogrieznī tieši vai netieši sadarbojoties ar kādu sava ienaidnieka ienaidnieku, vēsturē fiksējama gana bieži. Piemēram, somi savulaik, karojot pret Staļina PSRS, netieši palīdzēja Hitlera Vācijai, bet nav dzirdēts, ka viņiem būtu aktuāla dīžāšanās ap uzkonstruētu «bija vai nebija nacistu līdzskrējēju?» jautājumu. Horvātu skatījums uz Otro pasaules karu droši vien atšķiras no serbu, albāņu no grieķu utt. «Mazākā ļaunuma izvēles» (vai vismaz konkrētā brīdī par tādu uzskatītā) situācija diemžēl vēsturē ir bijusi un būs, un šāds plašāks konteksts ir nepieciešams, lai vienreiz beigtos apļošana ap latviešu it kā simpātijām pret vācu okupācijas režīmu.
Otrkārt, ja ir skaidrs, ka nekādu samierināšanos starp 16. marta atzinējiem un noliedzējiem panākt nevar, ir lieki atkal rīkot šī jautājuma publiskas iztirzāšanas, kuru ietvaros oponenti tikai lieku reizi salamājas un uzkurina auditoriju. Valsts uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību, Latvijas policija to spēj, un punkts. Pasaulē ik nedēļu notiek publiskas aktivitātes, kurās paralēli pauž savu viedokli (nereti agresīvi, provokatīvi) kardināli pretēju viedokļu paudēji, bet nenotiek šāda mocīšanās ar mēģinājumiem kārtējo reizi neveiksmīgi oponentus samierināt.
Treškārt, par mazohismu kļuvusi Latvijas starptautiskās reputācijas piesaukšana. Latvijā atšķirībā no Krievijas, Vācijas, ASV nav neonacistu vai āriešu pārākuma piekritēju, nav holokausta noliegšanas. Ja kāds ārvalstīs vadās pēc principa «cita acī skabargu redz, savā baļķi neredz», tad šim redzes slimniekam tas bez liekas kautrēšanās jānorāda.
Apbrīnojama vienprātība
2. Aizvadītajā nedēļā pārliecinājāmies, ka ir jautājumi, kuros domas sakrīt gan Nacionālajai apvienībai, gan Saskaņas centram, - noraidošajā attieksmē pret Eiropas Savienības iecerētajām ekonomiskajām sankcijām pret Baltkrieviju. Iemesls: cietīšot Latvijas uzņēmēju intereses. Lai nu būtu, laikam jau Latvijas politiķiem ir zināmi citi veidi, kā pārliecināt Lukašenko beigt rupji pārkāpt cilvēktiesības. Tikai tad mūsu oratoriem uz visiem laikiem jāaizmirst iespēja dusmoties par eiropiešu divkosību attiecībās ar Krieviju. Ja jau pirmajā vietā ir biznesa intereses, tad nevar žēloties, ka dabasgāzes piegāžu vārdā Eiropa negrib kašķēties ar Kremli.
Viss Allāha rokās...
3. Ar viegla nelabuma sajūtu pakrūtē jau kādu laiku gaidītais pagājušajā nedēļā notika - degvielas cena pārsniedza viena lata par litru robežu. Zināmā mērā var pavīpsnāt par šo «psiholoģisko robežšķirtni» - citiem ikdienā lietojamiem produktiem mēs cenu izmaiņas dažu santīmu robežās uztveram mierīgāk, lai gan maciņu tās ietekmē ne mazāk. Un tomēr, ņemot vērā degvielas cenas objektīvo tālāko ietekmi uz citām izmaksām, ziņa nepatīkama. Nelāgi arī tas, ka medijos izskanošās bažas, ka degvielas cenu kāpums var turpināties, nav vietējās publikas, kas arvien noskaņota pesimistiski, pašmērķīga nervu bojāšana. Piemēram, Rietumu presē izskan aicinājumi ASV valdībai nepadoties kārdinājumam vēlēšanu gadā izmantot stratēģiskās rezerves cenu stabilizēšanai, jo varot gadīties, ka naftas cena uzlēks vēl vairāk (militārs konflikts ar Irānu, vēl lielāka nestabilitāte Lībijā un Nigērijā), un tad šīs rezerves būs noderīgākas nekā šopavasar. Cenu kāpumu gan var piebremzēt lēnāki attīstības tempi Ķīnā un Indijā (tādi tiek prognozēti). Tiesa, šādā gadījumā pasaules ekonomika saskartos ar nelāgu dilemmu, kas ir labāk: augstāka inflācija un attiecīgi cirtiens pa mājsaimniecību ienākumiem vai biznesa aktivitātes (to skaitā eksporta) samazināšanās, attiecīgi mazāk darbvietu, nodokļu ieņēmumu utt.
Neērtais Ķīlis
4. Valdība nu apstiprinājusi būtiskas Izglītības un zinātnes ministrijas reformas, kas paredz arī skaitlisku saraušanos plānu, un, kā saka, saule turpina lēkt un rietēt. Tātad, ja šī ministrija turpina funkcionēt, rodas bezkaunīgs jautājums, vai laiks nebūtu savu ministriju izvērtēšanai pievērsties arī Ķīļa kolēģiem valdībā. Līdzīga situācija ar citu Ķīļa ieceri - sakārtot Eiropas finansējumu profesionālās izglītības iestāžu modernizācijai, pat ja šī sakārtošana nozīmē kādu projektu apturēšanu. Un atkal - virknei skolu palūdza sākt projektus no izejas punkta, tomēr debesis pār zemi nenogāzās. Zināmā mērā paradokss - Ķīlis, kuram dažās aprindās ir karstas putras strēbēja reputācija, izrādās, spēj bez skaļas pretestības sasniegt savu ieceri, kamēr diplomātiskāk noskaņoti valdības locekļi pamanās gan iestigt, gan vienalga izpelnīties protestus.
Šonedēļ
5. Saeimas komisiju darba kārtībā ievērības cienīgas būs debates par Valsts kontroles secinājumiem, pētot cietumu «saimniecību» valstī (Aizsardzības un iekšlietu komisija 20.03). Dombrovska iepriekšējās valdības laikā krēsli zem Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības saļodzījās, bet, mainoties tieslietu ministram, par savulaik piesauktajām nebūšanām nekas nav dzirdams. No šī viedokļa deputātu pievēršanās publikas ignorētai, bet patiesībā visnotaļ būtiskai valsts struktūrai ir pamatota. Ja ņem vērā, ka daudz apskatītais Rail Baltica projekts klusi, bet pārliecinoši atkal ir iestrēdzis, saprotama arī politiķu vēlme uzklausīt satiksmes ministru (Tautsaimniecības komisija, 21.03.), lai noskaidrotu, vai mēs šo Eiropas devīgi finansēto infrastruktūras projektu jau esam pazaudējuši vai vēl tikai gatavojamies to darīt. (Par šo jautājumu 19. marta sēdē spriedīs arī Ministru kabinets.) Vēl kā būtiskas tēmas pieminamas dzīvokļu pabalstu piešķiršanas sistēma (Sociālo lietu komisija, 20.03.), jo arvien biežāk izskan viedokļi, ka valsts šajā ziņā ir pārāk pretimnākoša t. s. profesionālajiem pabalstu saņēmējiem, kā arī jaunās ieceres priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumā, kas visnotaļ uztrauc mediju finanšu direktorus (Valsts pārvaldes komisija, 20.03.). Amatpersonu vizītes ārvalstīs nereti ir diplomātiskā protokola diktētas ar nosacīti saprotamu «sauso atlikumu». Valsts prezidenta vizīte Lietuvā šonedēļ varētu būt saturīgāka, jo mums ar kaimiņiem gana daudz praktisku jautājumu apspriežami (sākot ar enerģētiku, beidzot ar attiecībām ar Baltkrieviju), turklāt dažos no tiem nav noslēpjamas domstarpības, tādēļ Bērziņa iesaistīšanās par sliktu nenāks.