No laivas izmests
Pašreizējie seniori noteikti atceras Sarmīti Sīli - trīs gadu desmitus viņa Latvijas televīzijā vadīja saistošas mākslas pārraides un 2007. gadā tika no turienes nesaudzīgi izmesta. Tāds ir jaunais laiks, «kad profesionālisms vairs nav vajadzīgs, kad zināšanas un pieredze netiek vērtētas, kad personas kods neatbilst jaunības standartiem».
Pirmie gadi pēc tam bija neticami smagi: «Mana paaudze ir darbaholiķi. Kamēr biju televīzijā, dzīve bija kā viena dziesma, es dievināju savu darbu, nekad neslimoju. Paliekot uz niecīgas pensijas, man bija pilnībā jāmaina dzīve, jāatsakās no tik mīļajiem teātra izrāžu apmeklējumiem, no ierastajiem manikīra, friziera, kosmetologa pakalpojumiem un jauna apģērba. Tikai tagad es atkal varu laiku pa laikam paskatīties Latvijas Televīzijas pirmo kanālu, taču joprojām sāp sirds.»
Sarunājamies ar Sarmīti Dailes teātra lielajā foajē. Otrā stāva tālākajā galā pie klavierēm aktieriem mēģinājums, skan dziesmas no topošās izrādes. Turpat augšā atrodas pāragri no dzīves aizgājušās kostīmu mākslinieces Baibas Puzinas darbu izstāde. Sarmīte, Baibas draudzene, bija izstādes kuratore. Sarmīte staro: «Es pašlaik esmu ļoti laimīga!» Laimīga tāpēc, ka saprasta, novērtēta, ka viņa atkal ir vajadzīga. Pirms pusotra mēneša Dailes teātris Sarmīti uzaicināja strādāt par arhivāri, un tas savukārt nozīmē katru dienu iet uz darbu, iedziļināties teātra vēstures laikmetu līkločos un to visu saglabāt nākamajām paaudzēm. Ko vēl var vēlēties?
Ievibrēt labestības stīgas
Taisnības labad jāsaka, ka mākslas zinātniece gluži bez darba nesēdēja arī pēc aiziešanas no televīzijas: «Jau gadus 30 esmu pievērsusies ezotēriskās literatūras studēšanai un guvusi tajā ne vienu vien mācību. Kad gadi sākas ar «7» un sekojošu nullīti un dāma ar izkapti pār plecu nāk arvien tuvāk, vajag sev uztaisīt sienu pret negācijām. Reiz dzīvē sastaptie gudrie teica, ka man zvaigznēs rakstīta iespējamība nodzīvot ilgu mūžu. Tagad saprotu, ka arī pašam jāpiestrādā, lai iespējamība īstenotos. Visumā katrs esam kā tikko jaušama stīga, kas ar smaidu vai naidu ievibrē savu paziņojumu Galaktikā. Bieži raudam par bijušo, pārdzīvojam par to, kas būs, bet kur paliek mirklis, kurā dzīvojam? Vairojot stabilitāti un labas domas, palīdzi ne vien sev, bet arī pasauli attīri.»
Vēl Sarmīte iesaistījās pasniedzējas darbā, lasot lekcijas par dizaina, mākslas un interjera vēsturi, strādājot ar studentiem Latvijas Kultūras koledžā. Un nu viņa ir arī Dailes teātrī: «Man ir brīnišķīgs kabinetiņš un sirsnīgi cilvēki apkārt. Darbs dod stabilitātes sajūtu.» Pamesta nav arī iepriekšējā - modeles profesija: «Ar Gunāru vienojāmies, ka akta foto atkārtosim ik pēc desmit gadiem. Nu jau ir sešas fotogrāfijas. Tās pirmās piecas 17, 27, 37, 47 un 57 gados bija lieliskas. Pēc tikko notikušās sestās nolēmām, ka šī būs pēdējā.» Daudzi mākslinieki savulaik aicinājuši Sarmīti pozēt. Pašlaik viņa ir modele māksliniecei Mairai Veisbārdei - top Sarmītes portrets un akts, kas 29. aprīlī būs izstādīti mākslinieces personālizstādē Klasiskā līnija. Sarmīte pasmaida: «Veisbārdes darbi darināti aizrautīgā sulīgā reālismā. Pozēju ar prieku, bet laiks iet, un, protams, aktā mans augums būs ar vieglu drapēriju piesegts.»
Sarunu biedre saka: «Nupat man kāds vīrišķis trolejbusā, kurā iekāpu ar spieķīti, teica: «Babuška, podviņtesj!» (vecmāmiņ, parūmējieties - krievu val.). Saprotu, ka, tā puiša valodā runājot, laiks «plavno voiti v starostj» (līgani iesoļot vecumā - krievu val.). Bet kategoriski nav tādas vēlēšanās.»
Kad mēs bijām jauni
Pašreiz Sarmītes dzīve nokārtojusies. Dēls Silvestrs ir brīvmākslinieks bards, aizrāvies ar mūziku un pievērsies dokumentālajam kino. Viņš ar sievu Gunitu un diviem bērniem dzīvo Carnikavā. Pateicoties Silvestram, Sarmīte jau tikusi arī vecvecmāmiņas godā. Viņai ir lieliskas attiecības ar māsu Dagniju, savulaik vienu no pirmajām aerobikas trenerēm, kura ir trīsarpus gadu jaunāka, bet «joprojām jebkurā brīdī var uztaisīt špagatu». Ar bijušo televīzijas režisori Maiju Danci Sarmīte vada jaukus vakarus teātrī: «Aizejam stundu pirms izrādes, kaut ko garšīgu iebaudām kafejnīcā, pēc izrādes kopā ejam mājās, jo Maija dzīvo otrajā, es - pirmajā stāvā, un runājam par redzēto.»
Mākslas zinātniece saprot, ka vairs nepiepildīs kādu skaistu sapni: «Mana lielākā kaislība bija darbs televīzijā un dejas. Labprāt arī tagad ietu dejot kādā kolektīvā, diemžēl celis čupā.» Sarmīte vienmēr bijusi liela pirts prieku cienītāja, 90. gados pēc pirts pat lekusi āliņģī netālu no Turaidas. Veselīgā rituāla pašlaik ļoti pietrūkstot, bet viņa domā pirts rituālu atsākt un vēl pievienot ūdens aerobiku.
Sarmīte neraud par to, ka skapis lūst no drēbēm: «Jo esmu mainījusi drēbju izmēru. Tagad pamazām atjaunoju savu garderobi. Vienu gan zinu - sievietēm gados jāģērbjas labās drēbēs, lai neizskatītos pēc tantītēm.» Ar smaidu viņa stāsta par relaksēšanos: «Gadalaiks man - jo karstāks, jo labāks. Jūras tuvums arī mani spēj samierināt ar «da jebko». Ar diētām neaizraujos, neesmu veģetāriete. Nesen švāģeris Elmārs uztaisīja lieliskas tatārmaizītes. Kaifs! Mājās dažreiz relaksējos nepavisam ne pēc medicīnas priekšrakstiem - uztaisu četras foreļmaizītes, paņemu no ledusskapja tekilu vai grapu, uzlieku kaseti ar krievu detektīvu, iededzu pāris sveču. Lieliski!»
Vai bieži ienāk prātā frāze - kad mēs bijām jauni, tā nebija? Sarmīte skaidro: «Saistībā ar modi vai izklaidi - nē, tikai ar zudušo cieņas pilno attieksmi pret viedumu un jauno vēlēšanos saprast, ka ar tavu paaudzi nekas nav sācies un nekas nebeigsies. Tad gan saku - mūsu laikos tā nebija.»
Atvadoties pajautāju brūno acu īpašniecei par viņas saknēm: «Man ir raibs dzimtas koks. Stāsta, ka vecvecmāmiņu kā zīdaini māte pametusi, atstājot zīmīti, ka bērns ir žīdu tautības, kuru atļaujot kristīt. Vectēvs nācis no nabadzīgas poļu šļahtiču dzimtas, 25 gadus nodienējis cara dragūnos, bet pēc dienesta noenkurojies Rīgā. Tēvam, vācu barona kunga vagara dēlam, tika pierakstīta pat radniecība ar pašu kungu. Jautri? Iespējams, manī rit arī kāda pile spāņu asiņu. Taču - vai esi sastapusi tīrasinīgu latvieti? Mūsu Māras zemīte vienmēr atradusies pasaules karu krustceļos.»