Jaunie Elvīru bieži vien iedvesmojuši, mudinājuši nesēdēt mājās. Pēdējos trīs gados seniorei patiesi sākusies jauna dzīve - pirmoreiz viņa pabija ārzemēs, pirmoreiz lidoja ar lidmašīnu. Vedekla pierakstījusi datorapmācības kursos, dēls atvedis datoru un Elvīra iemācījusies ar to strādāt. Šovasar kļuvusi arī par Lejasciema pensionāru darba vadītāju. Elvīra ik dienu ar divriteni mēro ceļu no savām mājām Sinolē līdz Lejasciemam. Ja nebrauc ar riteni, šo ceļa posmu veic nūjojot. «Kādreiz mana lielā kūts bija pilna ar lopiem. Tagad palikuši četri kaķi, divi suņi, un es pati lustējos,» dzīvesprieku neslēpj Elvīra Balode.
Tā beidzās lopkopība
Elvīra Balode mūžu pavadījusi, smagi strādājot. Druvienas skolā sākusi mācīties piecu gadu vecumā. To pabeigusi 12 gados, aizgājusi kolhoza darbā. «Strādāju lauku brigādēs, ar zirgiem esmu pļāvusi, arusi, kultivējusi. Toreiz nebija ne kombainu, ne traktoru, visu darīja ar zirgiem. Linus esmu plūkusi, govis slaucu, teļus kopu,» atceras Elvīra.
60. gadu sākumā viņa nolēmusi apgūt pārdevējas profesiju Gulbenē. «Pēc skolas veikalā nostrādāju, līdz 1968. gadā piedzima meita. Atnācām no Gulbenes dzīvot uz Sinoli. Vīrs strādāja par šoferi, es ar meitu mājās,» stāsta Elvīra. Kad 1975. gadā piedzimis dēls, Elvīra pārdevējas gaitas vēlreiz pārtraukusi, pēc tam strādājusi dārzniecībā. «Ar vīru Sinolē uzcēlām māju, bet viņš Gundegās nodzīvoja tikai vienu gadiņu, 1991. gadā aizgāja viņsaulē. Tā es cīnos,» stāsta Elvīra. Viņas saimniecībā vienmēr bijuši lopi: «Daudz jau nebija - sešas slaucamas govis, teļi un cūkas, vistas un 60 pīles - visus vajadzēja apkopt no darba brīvajā laikā. Bet pienāca laiki, kad ar lopiem vairs nevarēja nopelnīt. Nododu 700 kilogramu piena un saņemu 14 latus! Apskrējās dūša, un likvidēju lopus, atstājot vienu slaucamu gotiņu. Drīz putnu gripas saistībā uzlikto ierobežojumu dēļ vajadzēja likvidēt arī vistas. Draugiem, radiem, paziņām izdalīju pīles, sev atstājot tikai četras, bet tās nozaga lapsa. Palika viens pīļtēviņš un nez no kurienes uzradās viena balta vista - tas bija smieklīgs pārītis,» ar smaidu atceras Elvīra.
Kad aizgājusi pensijā, Elvīra sapratusi, ka no pensijas arī vienu gotiņu uzturēt nevar: «Man ir 36 gadu darba stāžs, piešķīra 36 latu pensiju.» Pāris gadu Elvīrai nebija neviena lopiņa, bet tad bērni ievērojuši, ka kaimiņos gotiņu neslauc, nebaro - lopiņš žēli bļaujot. Elvīra atpirkusi govi no kaimiņiem. «Paturējām gadu, atnāca viņa ar jaunu pieniņu, bet kūts man liela, viņai vienai tur auksti un pieniņu nav kur likt, nevienam nevajag. Dodu kaimiņiem par velti - citreiz atnāk, paņem, citreiz neatnāk. Gotiņu pārdevu kopā ar visām izaudzētajām bietēm. Tā mana lopkopība izbeidzās,» saka Elvīra. Tas bija 2008. gads.
Sākusies jauna dzīve
Bērni aizgājuši savās dzīvēs, māja liela, lopu nav, zeķes un džemperi saadīti. Ko laukos sadarīt? «Tas bija drausmīgi. Es adīju, tamborēju, lasīju. Par laimi, kāds no dēla ģimenes, kura dzīvo netālu, ik dienu vienmēr atskrien. Tomēr tā sajūta, ka gandrīz nevienam vairs neesi vajadzīgs... Man bija ļoti grūti, jo neprotu dzīvot, ja nav par ko rūpēties,» pieklusušo dzīves ritmu raksturo Elvīra. Reiz viņa avīzē izlasījusi, ka tiek meklēti seniori brīvprātīgo darbam Anglijā. «Aizsūtīju pieteikumu, un mani paņēma! Vispirms angļi bija pie mums, strādāja Gulbenes un Stāmerienas parkos, un tad mēs uz trim nedēļām braucām pie viņiem. Es pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu!» sajūsmā ir Elvīras kundze.
Viņa atceras, kā angļi neslēpuši pārsteigumu par stiprajām latviešu sievietēm: «Mēs neprotam mazliet kaut ko padarīt, mums vajag pamatīgi. Alejā kokiem vajadzēja vainagus izveidot, zarus izgriezt. Atrotījām piedurknes, zāģis rokā, un visu sataisījām. Viņi tā priecājās!» Viņai šīs bijušas pirmās ārzemes dzīvē. «Pēc Anglijas projekta iesaistījos senioru vokālajā ansamblī Satekas. Esmu pateicīga ansambļa vadītājai Vijai Nuržai, ka mani paņēma! Mums bija brauciens uz Vāciju, uz senioru festivālu. Pabijām Polijā. Iepazinos ar Gulbenes senioru apvienības kundzēm un šovasar esmu kļuvusi par Lejasciema senioru darba vadītāju. Darba ir daudz, un tagad man vairs nav brīvā laika,» apmierināta ir Elvīra, viņa turpina: «Ja pirms trim gadiem kāds būtu teicis, ka aizbraukšu uz Angliju, uz Vāciju, es teiktu, ka viņš ir jocīgs, neaizbraukšu nemūžam. Bet tagad saku - visu, ko man dzīve piespēlēs, ņemšu pretī. Visu, ko varēšu atļauties un izdarīt saviem spēkiem. Es visu mūžu esmu veltījusi darbam, ģimenei, lopiem, tagad to veltu sev.»
Novērtējiet tos, kas līdzās
Elvīra stāsta, ka darba dzīvē iegūtie ieradumi gan nemainoties. «Vasarā no rītiem ceļos tāpat - līdz ar saulīti. Tikai tad jāgaida, kamēr kaimiņi mostas - nevar jau malku skaldīt vai izkapti strīķēt svētdienas agrumā. Pārsvarā es pļauju ar rokas izkapti, man patīk! Šovasar Gulbenes novada svētkos piedalījos pļāvēju sacensībās - mēs, Lejasciema seniori, dabūjām trešo vietu!» smaida Elvīra. Pret pilsētas dzīvi viņa savējo nemainītu. Jā, uz koncertiem, teātri aizbraukt var, tomēr iespēja katru dienu pavadīt svaigā gaisā, vasarā basām kājām staigāt pa rasu ir pārāka par visu. «Jādomā gaišas domas! Nevajag lādēt valdību, skaust un skandalēties. Savām draudzenēm saku - cik laimīgi tie, kas vēl divatā, abi vecīši kopā. Tāpēc novēlu novērtēt tos cilvēkus, kas ir līdzās, savu ģimeni. Tā ir vissvarīgākā,» uzsver Elvīra. Reiz viņa izlasījusi atziņu, ka neesot nekāda prieka būt senioram. «Tomēr, ja uz to lietu paskatās no otras puses, seniors ir ļoti bagāts. Ar savu lielo dzīves pieredzi, ar mīlestību pret bērniem, cilvēkiem. Bagāts ar savu pacietību un sapratni. Kas gan cilvēkam liedz būt laimīgam? Katrs ir tik laimīgs, cik jūtas. Ja gribi justies laimīgs, tad arī domā, ka esi laimīgs! Nedomā, ka ir slikti - no tā labāk nekļūs. Labāk pats kaut ko izdari - savai mājai, savai valstij un zemei, tad arī dzīve labāka kļūs.»