Ojārs Skudra
Blogiem ir sava niša, plašsaziņas līdzekļiem - sava. Eiropas pieredze rāda, drukātie preses izdevumi stabili turas savās pozīcijās un nevar žēloties par lasītāju trūkumu. Gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs visas vērā ņemamās diskusijas par politiku notiek drukātajos medijos. Lasu visas Latvijas lielākās avīzes, jo mani interesē intervijas, vēsture, politika. Es pārskatu arī ziņu aģentūras ziņas, lasu presi angļu un vācu valodā, bet blogus faktiski nelasu. Protams, patlaban lasītāji no drukātās preses vairs negaida pēc iespējas ātrāku informācijas sniegšanu, to gaida no laikrakstu interneta versijām, tāpēc ļoti svarīgi, lai tajās tiktu operatīvi aktualizēta informācija vairākas reizes dienā. Ja tas tiek veikts, laikrakstam interneta portāla formā ir nākotne. Nenoliedzami internetam cilvēkus piesaista arī komentēšanas iespēja, kas, izplatoties planšetdatoriem, ļauj būt nepārtrauktā diskusijā ar citiem interneta lietotājiem.
Aina Poiša
Psihoterapeite
Internets patlaban ir modes lieta. Visi cenšas būt internetā, jo pastāv uzskats, ka tur var atrast vajadzīgo un svarīgo. Bloga rakstīšanas iemesls, visticamāk, ir vientulības izjūta, rakstītājam nav saprotoša līdzcilvēka, ar ko parunāties, nav neviena, kas uzklausītu. Vēl viens bloga rakstīšanas iemesls ir tas, ka autors vēlas paaugstināt savu nozīmību, izsakot savas domas un paužot tās citiem. Es nerakstu blogu, man nav vēlēšanās atklāties šādā veidā, bet es atzīstu, ir situācijas, kurās psihologs vai psihoterapeits var ieteikt savam pacientam rakstīt dienasgrāmatu vai blogu. Tas ir gadījumā, ja cilvēks jūtas pamests un atstumts. Ar bloga palīdzību rakstītājs var pārvarēt biklumu, mazvērtības izjūtu, var izkļūt no izolētības, sajusties «vienā laivā» ar citiem cilvēkiem. Tas, ka bloga rakstīšanas cēlonis bieži ir vientulība un blogošana noder kā metode vientulības kliedēšanai, nav ne labi, ne slikti, vienkārši tā šodien ir.
Normunds Naumanis
Teātra un kino kritiķis
Esmu reālists - to cilvēku loks, kas Latvijā interesējas par mākslu, teātri, kino, nemaz nav tik plašs, līdz ar to lasītāji paspēj baudīt visai plašu domu spektru, jo profesionālu kritiķu viedokļi un «neprofesionāļu» domas par izrādēm vai filmām, manuprāt, labi papildina un netraucē viens otram. Jo vairāk pretrunīgu, interesantu viedokļu - jo labāk. Nedzīvojam taču vienīgās pareizās patiesības laikmetā.
Mani drīzāk uztrauc kas cits - lai gan daži kritiķi sūkstās, ka it kā neesot vietas, kur drukāties masu medijos par kultūru, reālā bilde ir pavisam cita - tagad katram var būt «savs» izdevums (blogs, tviterkonti), un iespējas izpausties ir neierobežotas. Brīnos, ka Latvijā nevienam kino vai teātra vērtētājam nav sava personiskā bloga par viņu interesējošo mākslas nozari, bet «neprofesionāļiem» entuziastiem par kino, piemēram, ir nu jau vismaz desmit. Daži no tiem arī man liek sajust teju profesionālu konkurenci.