Gadījums Stradiņa slimnīcā (slimnieks A. L. pēc izrakstīšanās no Uzņemšanas nodaļas bija pazudis, bet pēc mēneša atrasts slimnīcas teritorijā miris) izgaismoja virkni pieklusētu jautājumu. Es netaisos kliegt līdzi trīsrindu publicistiem, kas meklē tikai sliktās ziņas. Toties katrai sliktai ziņai un notikumam jākļūst par pamatu, lai analizētu situāciju un labotu to, kas labojams.
Baiba Rozentāle kā veselības ministre iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Lai mēs atceramies, cik vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas Uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai griezās pēc palīdzības paši. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca allaž strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatorus pacientus. Un tad Baibas Rozentāles personisku ambīciju dēļ (vai varbūt - lai nevajadzētu slēgt Infekciju slimnīcu) tika atņemtas funkcijas Rīgas 1. slimnīcai un nodotas Stradiņa slimnīcai, kurai nav pat atbilstošas uzņemšanas nodaļas. Telpas ar caurlaidību 60 pacienti dienā tagad pielāgotas 300 slimnieku uzņemšanai. Un nekas nemainaā jau vairākus gadus, jo tiek solīta jaunā korpusa celtniecība.
Tā arī atzīsim - Stradiņa slimnīcai ir milzīgas problēmas ar Uzņemšanas nodaļu un slimnieku loģistiku, kā arī slimnīca nav piemērota sezonālām un periodiskām slimnieku pieplūduma izmaiņām (ievērojami vairāk slimnieku iestājas nedēļas nogalē, kad Stradiņa slimnīcā slimnieku gultas parādās visos gaiteņos). Bet par šo jautājumu būtu jāatbild ministrei Rozentālei, kas šo sistēmu radīja. 1. slimnīcas izniekošana bija finansiāli un organizatoriski nepamatota, ja ne noziedzīga rīcība. Tiesa, zināma atbildība par tālāko bezdarbību nu jau būtu jāuzņemas pašreizējai ministrijas vadībai.
Otrs secinājums par notikumu Stradiņa slimnīcā ir valstiskais nihilisms pret veselības aprūpi kopumā. Šodien medicīnas māsai, kas ieguvusi augstāko medicīnisko izglītību, atnākot uz darbu slimnīcā, alga neto ir zemāka par vidējo pensiju Latvijā (attiecīgi 180 un 197 lati). Kāpēc neto? Tāpēc, ka no pensijas nodokļus neatvelk, un to var salīdzināt tikai ar algu pēc nodokļu nomaksas. Medicīnas māsai tātad tiek liegtas arī iespējas saņemt cilvēka cienīgu pensiju nākotnē. Tad, kad 2009. gadā medicīnas darbiniekiem algas samazināja par 20-50%, mediķi klusēja, jo valstij bija grūti laiki. Šobrīd, cik lasām avīzēs, valstij sākušies labie laiki, bet medicīnas darbiniekiem algas atjaunot neviens negrasās. Rezultātā gandrīz 200 ārstu un 400 medicīnas māsu pērn devušies strādāt uz svešām valstīm. Tie ir jauni cilvēki, kuru izglītībā Latvija ir investējusi lielus līdzekļus, bet šajā pašā Stradiņa slimnīcas Uzņemšanas nodaļā nevar nokomplektēt darbiniekus.Trešais secinājums par notikumu Stradiņa slimnīcā ir ziņa, ka žurnālisti neko nav dzirdējuši par nāvi. Proti, par to, ka jebkurš cilvēks piedzimst un nomirst, bet nāves iemesls ir konkrēta slimība vai novecošana. Kas tikai nav sarakstīts pēdējās dienās laikrakstos un portālos, kas tikai nav piepušķots. Diemžēl ir diagnozes, no kurām cilvēki mirst, un aprakstītais gadījums ar mezenteriālu trombozi ir viens no šādām dzīves situācijām. Vēl nav izmeklēts un izanalizēts Stradiņa slimnīcas teritorijā atrastā mirušā cilvēka nāves iemesls, bet visi jau noraksta šo nāves gadījumu uz Uzņemšanas nodaļas neatsaucību. Pārbaudīju - slimniekam A. L. konkrētajā dienā Stradiņa slimnīcā bija veikta datortomogrāfiska izmeklēšana (Ls 117 no nodokļu maksātāju naudas), un nekādu datu par intracerebrālu vai subdurālu asinsizplūdumu tur nav (kas varētu būt vienīgais reālais nāves iemesls no galvas sasituma, iespējams, krītot pa kāpnēm). Savukārt, ja mūsu sabiedrība pieprasa, lai visi pacienti, kas tiek ievesti uzņemšanas nodaļā nelielā alkohola reibumā un ar sasistu galvu, tiktu stacionēti, tad ierēķinām papildu 100 gultasdienas nedēļas nogalē vai 50 nedēļas vidū. Pieprasām šim nolūkam finanšu ministram Andrim Vilkam izdalīt papildu 20 miljonus latu. Tātad mēs, visi nodokļu maksātāji un nemaksātāji, solidāri vienosimies, ka katrs gadā maksājam vēl 10 latu tiem, kas ienāk Stradiņa slimnīcā iedzēruši un sasituši pieri. Šobrīd ir savādāk - valsts nav paredzējusi šādiem nolūkiem naudu. Ja Uzņemšanas nodaļas ārsts būtu pacientu A. L. hospitalizējis, slimnīca par šo gadījumu no valsts naudu nesaņemtu, vēl vairāk - būtu ieradusies komisija, kas būtu slimnīcai piestādījusi soda naudu.
Parasti neadekvāti «uzbraucieni» medicīnai korelē ar priekšvēlēšanu periodu, valsts finansiālu vai politisku nestabilitāti. Piemēram, iepriekšējais lielais medicīnas nopulgošanas vilnis bija tieši pirms otrās valsts valodas referenduma, kad, meklējot izeju no neziņas un politiskas spriedzes, žurnālisti, politiķi un interneta portālu lasītāji metās nogānīt mediķus. Šobrīd īsti nav skaidrs - kas šodien par iemeslu šādai medicīnas lamāšanai? Varbūt tomēr valdība nestabila?