gada martā Kārnegija zālē Ņujorkā viņš nodiriģēja Gustava Mālera 9. simfoniju. Ar to iesākās latviešu diriģenta un Bostonas simfoniskā orķestra auglīgā sadarbība, kuras rezultātā šī gada maijā tika paziņots, ka A. Nelsons nominēts par orķestra māksliniecisko vadītāju no 2014./2015. gada sezonas.
Līgums noslēgts uz pieciem gadiem, un 17. oktobrī Bostonā notika Andra Nelsona pirmais koncerts ar līgumu kabatā. A. Nelsons priecēja klausītājus trīs vakarus pēc kārtas. Enerģijas pilns un aizrautīgs - to arī sagaida no jauna, talantīga diriģenta. Pēdējos 100 gados viņš ir jaunākais mākslinieciskais vadītājs pie Bostonas simfoniskā orķestra pults.
Debitējot jaunajā amatā orķestra priekšā, programmas izvēle gan bija bez laikmetīgiem jaunumiem. Visi darbi bija XIX gadsimta komponistu radīti. Koncerts iesākās ar Riharda Vāgnera Zīgfrīda idilli (bez atsaucēm, ka R. Vāgners savulaik bijis rīdzinieks), pirmo daļu noslēdza Volfganga Amadeja Mocarta Klavierkoncerts Do mažorā. Otrajā daļā skanēja Johannesa Brāmsa 3. simfonija.
Koncerts iesākās viegli un plūstoši. Tas tāpēc, ka R. Vāgnera simfoniskajā poēmā Zīgfrīda idille nav ne mazākās atsauces vai grandiozitātes atskaņas no operas Zīgfrīds - Nībelunga gredzena tetraloģijas trešās daļas. Idille rakstīta citā laikā un citā nolūkā - tā ir dzimšanas dienas dāvana R. Vāgnera otrajai sievai Kozimai, liriska un ēteriska kompozīcija, kurā liela loma atvēlēta tieši stīgu instrumentiem. Tomēr orķestra spēle bija atturīga. Jūtams, ka orķestrim ilgāku laiku pietrūcis mākslinieciskā vadītāja, kas ne tikai turētu roku uz pulsa, lai orķestris skanētu kā vienots pulksteņa mehānisms, bet arī iedvestu spēlē spilgtu emocionalitāti. Arīdzan Mocarta klavierkoncerts ar pianista Pola Luisa piedalīšanos bija pasauss. Tajā gan pianistam, gan orķestrim pietrūka Mocarta klasicisma stila rotaļības.
Saskaņa starp orķestri un diriģentu jau daudz labāka bija koncerta otrajā daļā. Brāmsa 3. simfonijas izpildījums aizvien vairāk un vairāk atgādināja A. Nelsona interpretāciju māksliniecisko rokrakstu - spēju panākt dziļi piesātinātu tembrālu orķestra skanējumu, vērību pret vissīkākajām kompozīcijas detaļām un melodiskumu. Koncertā vairākkārt bija redzams, ka A. Nelsons mākslinieciskās kvalitātes izkopšanu ir sācis ar pūšaminstrumentu grupu, kurai visa koncerta garumā viņš pievērsa īpašu uzmanību.
A. Nelsons ir ilgi gaidīts diriģents Bostonā - par to liecina kaut vai publikas mīlestība, jau pirms koncerta sākuma sagaidot viņu ar stāvovācijām. Pilsētas orķestrim neapšaubāmi ir vajadzīgs spēcīgs mākslinieciskais uzrāviens. Koncerts ar tā jauno māksliniecisko vadītāju radīja izpratni, kāpēc pēc tādiem milžiem kā Dž. Levains (viņš atgriezies Metropolitēna operas mākslinieciskā vadītāja amatā) un Seidzi Odzava par nākamo izvēlēts tieši jaunais A. Nelsons - viņā saredzams potenciāls sapurināt orķestra mūziķus. A. Nelsonam priekšā būs pieci smagi gadi, taču tas ir jo interesantāk orķestra klausītājiem - vērot, kā šī daudzsološā sadarbība attīstās. Nākamreiz pie Bostonas orķestra pults A. Nelsons stāsies pavasarī, kad tiks atskaņots Riharda Štrausa Salomes koncertuzvedums.