Viens no galvenajiem materiāliem Time šīs nedēļas numurā veltīts jauniešu (līdz 25 gadu vecumam) bezdarba problēmai Eiropā. Bezdarba līmenis šokējošs - Spānijā 51%, Grieķijā 50,05%, Itālijā 31,1%, Zviedrijā (!) 23,5% utt. Un nav gluži tā, ka jaunieši izvēlas padzīvot uz radinieku rēķina tikai tāpēc, ka piedāvājums darba tirgū neatbilst viņu viedoklim par algu, ko viņi vēlas saņemt, vai iegūtajam izglītības līmenim. Žurnāls min sarunu biedrus, kas, izstudējuši agronomiju un menedžmentu, piekrituši strādāt attiecīgi par pārdevēju lielveikalā un viesmīli bārā. Citiem vārdiem sakot, lai gan cilvēkiem bez darba Latvijā tas, protams, ir mazs mierinājums, tomēr situācija ir vienlīdz nelāga arī t. s. bagātajās valstīs (tiesa, tur pieejami relatīvi dāsnāki sociālie pabalsti).
Savukārt no Dienas veiktā eksperimenta var secināt, ka Latvijā a) ir pietiekami kompetenti un ieinteresēti Nodarbinātības valsts aģentūras reģionālie speciālisti (labā ziņa), b) mūsu bezdarbniekiem būtiska problēma ir nokļūšana potenciālajā darba vietā. Ja klupšanas akmens ir autobusa vai vilciena biļetes cena, tad, šķiet, valsts interesēs būtu šādus braucienus noteiktā laika periodā un skaitā (piemēram, divus darbdienā) subsidēt - šāds pabalsts strādāt gribošajam bezdarbniekam varbūt ir noderīgāks nekā dažs labs cits no valsts/pašvaldības pabalstu paketes. Ja problēma ir reisu trūkums vai neizdevīgums, tad risinājums ir sarežģītāks, tomēr tāds pastāv. Pat ja tas prasa finansiālus ieguldījumus no valsts puses. Jo, kā uzsver pieminētā Time publikācija, - jo ilgāk cilvēks ir bez darba, jo lielāks ir risks, ka viņš arī ekonomiski labākā situācijā dažādu iemeslu dēļ strādās sliktāk atalgotu darbu nekā objektīvi varētu.