Debijas 2008. gadā septembrī 11 spēlēs arī bija sešas uzvaras. 2009. gadā astoņās spēlēs - divas, 2010. gadā 10 spēlēs - piecas, 2011. un 2012. gadā 10 spēlēs - pa četrām uzvarām. Šogad sākums patiešām ir varens. Pirms pēdējām trijām spēlēm bilance bija vēl žilbinošāka - sešas uzvaras un divi zaudējumi.
Kaut kādā mērā var vilkt paralēles ar pirmo sezonu. Toreiz komanda veidojās no jauna, visi gatavojās kaut kam īpašam. Šovasar līdzīgā situācijā nokļuva galvenais treneris Artis Ābols. Lai arī viņš komandā ir no pirmās dienas, būt palīgam vai galvenajam - atšķirība ir diezgan liela, un to nenoliedz arī pats Artis. Šķiet, ka īpaši sezonai ir gatavojušies arī trīs pieredzējušie spēlētāji, kuri labi apzinās, kas jādara, lai būtu konkurētspējīgi. Runa ir par vārtsargu Mīkaelu Telkvistu, aizsargu Sandi Ozoliņu un uzbrucēju Marcelu Hosu. Ozoliņš gan vaiga sviedros ir rāvies arī iepriekšējās vasarās, taču izskatās, ka šovasar ir atradis piemērotāko sagatavošanās recepti «tiem, kam pāri 40».
Salīdzinot ar pagājušo gadu, daudz labāks ir Telkvists. Pērn ap šo laiku eksperti konstatēja, ka Māris Jučers ir aizsteidzies Mikam garām. Patlaban visā līgā Mīkaelam ir priekšā tikai trīs vārtsargi, jo viņš ar olimpiskā čempiona cienīgu rādītāju (vidēji spēlē ielaistas 1,55 ripas) KHL ir ceturtais labākais. Rietumu konferencē rīdzinieki ir ielaiduši vismazāk - 21 ripu, un tas nepārprotami norāda uz organizētību aizsardzībā. Vispirms jau uzslavu pelnījuši aizsargi, bet par savu vārtu drošību rūpējas arī uzbrucēji.
Oktobrī raudzīsim noskaidrot, vai Ābola vadītajam Dinamo nav sprinteriem raksturīgo iezīmju.