Rodrigo Laviņš,
Saruna ar Laviņu, kuram rudenī būs apaļa jubileja - divdesmit gadu Latvijas hokeja izlases sastāvā -, notika divās daļās. Pirmo reizi runājāmies pirms spēles ar Norvēģiju, otrreiz - pēc svētdienas treniņa, kad zaudējuma krupis jau bija norīts, tomēr rūgtuma garša vēl bija palikusi. Pēc pašam neveiksmīgās spēles Rodžers bija izvairīgs, tomēr padalījās iespaidos par 0:3 zaudējumu Norvēģijai.
Ar ko norvēģi bija pārāki sestdienas spēlē?
Viņi bija ļoti disciplinēti, stingri ievēroja spēles disciplīnu un izmantoja katru mazāko mūsu kļūdu. Notikumi jau arī attīstījās, kā tas hokejā mēdz būt, - paši bijām ļoti tuvu vārtu guvumam, kad Ginča (Meija) trāpīja vārtu stabiņu savienojumā un nākamajā uzbrukumā dabūjām ripu savos vārtos. Tajā epizodē centos norvēģim izsist ripu, bet trāpīju viņam pa kājsargiem, ripa slīdēja uz mūsu vārtu pusi, es paļāvos uz Soču (Sotnieku), bet viņš nodomāja, ka tā aizslīdēs vārtiem garām. Negūstot vārtus jau arī nevar uzvarēt.
Līdz spēlei ar Norvēģiju par Latvijas izlases spēli bija dzirdamas cildinošas atsauksmes. Vai tiešām komanda tik labi spēlēja?
Es piekrītu, jo komanda spēlēja diezgan stabili. Piemēram, pirms spēles ar Čehiju man bija sajūta, ka vismaz vienu punktu mēs paņemsim. Runāju ar zviedru paziņām. Arī viņi uzteica, ka mēs labi spēlējam.
Galvenokārt visi uzsver pašatdevi un cīņassparu, bet ar to vien labam sniegumam taču nepietiek. Kādi vēl ir Latvijas trumpji?
Ja atmetam spēli ar Norvēģiju, tad labi spēlējam aizsardzības zonā, ar iekšēju mieru un pārliecību. Visa spēle jau sākas no aizsardzības. Manuprāt, tas ir KHL rūdījums, jo iegūta lielāka pārliecība, spēlējot savā aizsardzības zonā. Agrāk bija nodoms pēc iespējas ātrāk ripu izdabūt ārā no aizsardzības zonas. Tagad tā ir ilgāk jāsaglabā. Jo ilgāk ripu saglabāsim, jo labāk spēsim veidot saspēli. Es runāju par aizsargiem. Jau bērnu komandās vajadzētu būt tā, ka aizsargus neaiztiek, ļauj viņiem spēlēt un pastāvīgi domāt.
Vai nav tā, ka Rīgas Dinamo treneris Peka Rautakallio neprasa pēc iespējas ātrāk ripu izdabūt no zonas?
Kā kuru reizi, bet es esmu pārliecināts, ka atmešanās neko labu nedod. Nedrīkstētu uz aizsargiem izdarīt spiedienu, ja arī viņi kādu reizi kļūdās. To vienu kļūdu jau visi ievēro, bet tās labās lietas daudz retāk pamana. Aizsargiem vairāk spēlējot ar ripu, pārliecība pāriet arī uz uzbrucējiem.
Pēc fiziskās kondīcijas Latvijai šis varētu būt viens no labākajiem čempionātiem?
Iespējams, tā arī ir. Par kondīciju ir jāsaka paldies Vilnim (Klucim - atlētikas trenerim), turklāt ne jau tikai par darbu sagatavošanās posmā. Viņš ar mums Dinamo ir kopā visu sezonu, izlasē jau ceturto darbu. Viņa ieguldījums ir jāmēra ilgtermiņā. Tāpēc arī Lauris (Dārziņš) un Miķelis (Rēdlihs) ir sasnieguši tik augstu līmeni. Lielā mērā pateicoties tikai kondīcijai.