Likumprojekts paredz pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu iedzīvotājiem jau no 2014. gada, līdz 2020. gadā tas sasniegs 65 gadu vecumu. Paredzēts arī paaugstināt minimālo apdrošināšanas stāžu, kas nepieciešams, lai iegūtu tiesības uz valsts vecuma pensiju - 2014. gadā to plānots paaugstināt no 10 līdz 15 gadiem, bet 2020. gadā - līdz 20 gadiem. Plānots arī saglabāt priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju.
Pretrunīgi vērtētie grozījumi, kurus daudz kritizējuši opozīcijas deputāti un arodbiedrības, sanāksmju telpā pulcēja tik daudz interesentu, ka visiem nepietika krēslu. Kritika ir par 2014. gada izvēli iepriekš plānotā 2016. gada vietā, no kura bija domāts paaugstināt pensionēšanās vecumu. A. Ašeradens ar aprēķiniem centās pārliecināt sanākušos, ka, «veidojot šos likuma grozījumus, ir mēģināts atrast samēru starp sabiedrības interesēm - esam ieinteresēti izpildē, uzņemoties līdzšinējās saistības, kā arī ieinteresēti tajā, lai ilgstermiņā pastāvētu sociālās apdrošināšanas sistēma valstī». Viņš uzsvēra, ka iecerētie grozījumi ilgtermiņā novērsīs sociālā budžeta deficītu, kas, neveicot nekādas izmaiņas, 2030. gadā sasniegtu 1,43 miljardus latu. Šobrīd vienu pensionāru uztur vidēji 1,3 strādājošie.
Prezentācija nepārliecināja komisijas deputātu Andreju Klementjevu (SC), kurš norādīja - «ja šis būtu zinātniskais forums, es piekristu un aplaudētu jums». Uzsverot, ka ap 40% ilgstošo bezdarbnieku ir iedzīvotāji pirmspensijas vecumā, A. Klementjevs sacīja, ka prezentācijā viņš neesot redzējis nevienu likumdošanas iniciatīvu, kurā šiem cilvēkiem, ko viņš sauca par reformas upuriem, būtu kāds «drošības spilvens». Pret grozījumiem bija arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, tās pārstāvis Egils Baldzēns uzsvēra, ka «pensionēšanās vecuma palielināšana no 2014. gada ir novēlots konsolidācijas pasākums, tāpēc mēs kā sociālie partneri to nepieņemam». Viņš norādīja, ka pensionēšanās vecumu vajadzētu paaugstināt tikai no 2016. gada.