Esmu vācēja
Ne sava prieka pēc Evija ir mājās darbdienā. Tikko atgriezusies no Šrilankas, kur kāpusi, nirusi, soļojusi, viņa tepat Baldonē, paklūpot uz līdzenas vietas, salauzusi potīti. Negadījums nojaucis plānu arī par gadsimta ceturkšņa kopdzīves svinēšanu kopā ar vīru Aigaru. Jāpiebilst, ka ne viņš, ne abu meita divdesmit četrus gadus vecā Sabīne, kas studē politoloģiju, nav «ķerti» uz dzīvniekiem. Evija smej: «Viņi tik ilgus gadus mani vienkārši piecieš.»
Zooloģija, veterinārija, bioloģija - tāds ir Evijas ceļš profesijā. Tagad viņa veic laboratorisko izmeklēšanu dažādiem četrkājainiem pacientiem LLU klīnikas laboratorijā.
Dzīvoklī valda klusums. Suņi iekārtojušies manā klēpī, kaķi pa logu vēro putnus. Evija stāsta: «Man interese par dzīvniekiem jau no agras bērnības. Bija brīdis, kad stāvēju izvēles priekšā - iet mākslas ceļu vai studēt LU Bioloģijas fakultātē. Izvēlējos otro. Tagad gleznoju tikai tad, ja vēlos noņemt stresu.
Īsti nevaru pateikt, cik dvēseļu mīt terārijos un akvārijos. Ar dzīvniekiem apaugu pamazām. Esmu vācēja. Daudzus gadus atpakaļ klīnikā savācu eitanāzijai atnesto kaķi. Kaut man alerģija uz kaķiem, mēs palikām kopā (pašreizējiem kaķiem Kornvolas reksiem ir pavilna, tāpēc viņi mazāk alerģiski). Iepriekšējā taksenīte Dženna kā deviņus mēnešus vecs kucēns bija atnesta uz klīniku un jau saņēmusi pusi nāvējošās devas. Tādu miegainu viņu arī iekrāvu mašīnā. Gan Breksis, gan Dženna nodzīvoja laimīgus sešpadsmit gadus.»
Ar vīru Aigaru Evija sākumā cīnījusies par katru radību - kam mums tāds? Pirmais eksotiskais dzīvnieks bija zaļā iguāna, «rahītisks radījums, bet nodzīvoja terārijā trīspadsmit gadu. Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr samierinājos, ka ne visi pārtiek no dārzeņiem un augļiem, ka viņiem vajag dzīvo barību. Pieradu pie prusakiem un tārpiem. Aiz jūsu krēsla arī noliktas četras kastes ar tiem. Pērku tārpus gekoniem, hameleoniem, agāmām, žurciņas pitonam Žoržam».
Caurdur kā šujmašīna
Par katru no dzīvokļa iemītniekiem Evijai ir stāsts. Vāverēns Elfijs, kurš pie Evijas jau piecus gadus, atvests no Somijas, kur jauna kolēģe bijusi praksē. Elfijs izkritis no ligzdas, aiznests uz klīniku eitanāzijai, un - atvests uz Rīgu. «Pa māju drasē, bet rokās nedodas, viņu var piemānīt tikai ar augļiem. Virtuvē čiepj avokado, nedrīkst jau dot, bet viņš pilnīgi trīc iekārē.»
Žoržam savs liktenis: «Zviedrijas vēstniecības darbinieks nopirka pitonu, kad tos vēl drīkstēja pārdot DinoZoo veikalos. Kad īpašnieks brauca projām, rāpuļus vairs nedrīkstēja ne ievest, ne izvest. Par Žoržu man ar vīru bija vislielākās pārrunas. Nupat pārreģistrēju pitona turēšanas vietu pie sevis. Pārsvarā viņš dzīvo terārijā guļamistabā, bet šad tad izvelku ārā, lai neatrod no rokām. Žoržam nepatīk, ka viņu staipa, bet agresīvs nav. Kaķi ar viņu grib draudzēties, bet nelaižu šos kopā. Apēst nevar, bet nožņaugt nebūtu problēmu. Žoržam vajag vienu žurciņu mēnesī. Žurkām nav briesmu instinkta, viņas uzkāpj uz Žorža un vizinās. Čūskas nedzird, viņas reaģē uz kustību. Tāpēc arī man reiz iekoda - gribēju terārijā kaut ko piekārtot, viņš notēmēja un zibenīgi iekampa. Pitonam ap 80 zobu, caurdur kā šujmašīna, bet pats tūlīt saprata, ka kļūdījies, atrāvās.»
Zolitūdes trīsistabu dzīvoklī iemītnieki salasījušies cits aiz cita. Evija smaida: «Paldies vīram, ka nemet mani laukā. Aigara mīlestības apliecinājums ir arī lielo elektrības rēķinu nomaksa. Siltumu vajag, visos terārijos ir ultravioletās saules gaismas lampas, elektriskie paklājiņi, uzstādīti seši taimeri, inkubators, akvāriji. Lielākā nelaime būtu, ja pēkšņi pārtrūktu elektrības padeve.»
Mazi, bet dusmīgi
Evija priecājas - nesen inkubatorā izšķīlušies leopardgekoni: «Galvenais savākt olas, lai tās nesažūst vai, iedētas ūdenī, nenosmok. Mazie, kas sākumā drīzāk ir strīpaini nekā plankumaini, bija agresīvi, prata sevi aizstāvēt.»
Jemenas hameleoniem vajag kopšanu, mitrumu, lampas, bez tā visa viegli var piemesties rahīts un rasties citas problēmas. Bārdainās agāmas ir skaistas. Agrāk veikalā tādas nemaz nevarēja nopirkt.
Toki gekona mātīte pagājušajā gadā bija aizlaidusies no terārija, divus mēnešus nodzīvoja istabā aiz sekcijas, bet tēviņš uz Rīgu atceļojis ar banānu kravu no Taizemes un aiznests uz zoodārzu: «Ja abiem būs pēcnācēji, varēšu dalīties ar citiem audzētājiem.»
Vēl Evija stāsta par ežiem. Viņa vāc, ārstē adataiņus un palaiž brīvībā: «Janvārī kapos sniegā atradu pamodušos ezieni, līdz pavasarim ierušināju stallī kastē ar sienu un pavasarī izlaidu brīvībā.»
Bioloģei ļoti patīk zirgi. Viņas Dons Huans de Marko ir lietuviešu smagsvara ardenis ar baltām krēpēm. Liels un labsirdīgs zirgs. Citi sver ap 500 kg, Marko - 800. Traumas dēļ Evija pašlaik nevar ar zirgu nodarboties un skumst pēc viņa.
Saku - tādas saimes aprūpei vajag ne tikai zināšanas, bet arī laiku. Evija oponē: «No rīta pabaro, piekārto, desmit minūtēs visu var izdarīt. Kad ģenerāltīrīšana, tad gan vairāk laika aiziet.» Problēmas rodas, kad Evija dodas ceļojumos. Viņas mīļākā puse ir Āzija - Malaizija, Filipīnas, Bali, Indonēzija, Taizeme, Vjetnama, Kambodža, Mjanma un vēl, un vēl: «Parasti ceļoju viena, lai neuzmāktos nevienam ar savu interesi par zvēriņu vērošanu. Nodarbojos arī ar niršanu, tā mana mīļākā lieta. Kad uz mēnesi aizceļoju, mājās ar dzīvniekiem paliek vīrs un meita. Nu jau abi apraduši un burkšķēdami kopj un baro radības.»