Caur savu pieredzi
Sirds siltuma darbnīcas rosību vispirms pamanīju portālā Draugiem.lv, bet vēstuli redakcijai atrakstīja Edgars Vītoliņš. «Vēlos Latvijas lepnuma balvai pieteikt savu sievu un Sirds siltuma darbnīcu,» viņš rakstīja. «Esam izgājuši cauri smagam dzīves posmam. Ģenētiskas slimības dēļ meitai nav ne izsalkuma, ne slāpju. ...bet tas ir cits stāsts... Sieva pirms gada ar draudzeni izdomāja, kā palīdzēt īpašiem, pamestiem un priekšlaikus dzimušiem bērniem. Viņas atvēra Sirds siltuma darbnīcu.»
Mazā Lote piedzimstot svēra 1270 gramus un bija 35 centimetrus gara. «Viņa man gulēja uz plaukstas, kājiņas viņai bija tik tievas kā mani pirksti,» stāsta valmieriete Linda Vītoliņa. Pēc Rīgas Dzemdību nama Linda ar mazo Loti ilgu laiku dzīvoja Bērnu slimnīcā Vienības gatvē. Tad, lai būtu tuvāk savējiem, viņas tika pārvestas uz Vidzemes slimnīcas Bērnu nodaļu. Kad mazā Lote drīkstēja pamest slimnīcu, viņa jau svēra 1700 gramu.
Kad Linda iegāja mājas ritmā un varēja mierīgi pārdomāt pirmo grūto gadu, viņa konstatēja, ka droši vien līdzīgā situācijā ir daudzas māmiņas. Latvijā ik gadu priekšlaikus dzimst apmēram tūkstotis mazuļu. Lai arī tehnoloģijas brīdina par sarežģījumiem un priekšlaicīgu mazuļu ierašanos pasaulē, neviena māmiņa tam tomēr nav gatava. Un, ja arī pūriņš ir sagādāts, tad viss, kas nopērkams veikalā, ir daudz, daudz par lielu. Starp citu, mazmazītiņš krekliņš mazulim maksā 19 latu.
Tikai nepieciešamas lietas
Par Sirds siltuma darbnīcas rašanos Linda stāsta aizrautīgi. Viss sācies ar saraksti internetā. Portālā Draugiem.lv Lindu atrada Ilze van Eka no Nīderlandes. Katrai ir savas problēmas, bet vienoja kopējā vēlme palīdzēt priekšlaikus dzimušiem bērniņiem. «Ir ticējums, ka, pirms mazulis piedzimis, nevajadzētu gādāt viņam ne drēbes, ne mantas. Tā nu mazulīši guļ inkubatorā, bet zeķītes un cepurītes ir tik ļoti vajadzīgas, lai saglabātu siltumu. Un vilna arī masē, tā veicinot asinsriti,» skaidro Linda Vītoliņa.
Pati Linda pirms tam nebija ne adītāja, ne tamborētāja. Viņai radās ideja, atradās līdzīgi domājošas meitenes, un tā pa ķēdīti viss aizgāja. Linda rēķina, ka tagad viņu esot ap 70. «Mums ir vienots mērķis, jo gribam palīdzēt mazajiem bērniņiem. Ne tikai tiem, kas dzimuši par ātru, bet arī tiem, ko atstāj Baby box silītē, un vēl citiem, kuriem nav, kas sarūpē pūriņu,» saka Linda. «Sazināmies ar slimnīcām, noskaidroju, kas ir vajadzīgs. Tā, piemēram, sākām šūt sedziņas inkubatoriem, un māsiņas mums deva padomu, ka ērtāk būtu, ja pārklājā izveidotu šķēlumu, lai var pacelt kā aizkariņus. Tāpat bija arī ar bērnu pakaviņiem, ko darinām kā mazu rullīti.»
Jaunākā ideja, kas ir realizēta - kokoniņš. Tas ir adīts maisiņš ar cepurīti, kurai galā ir dzijas pavediens. Priekšlaikus dzimušam bērniņam tas ir ļoti svarīgi, jo mazulis ir nedrošs, viņam ir liels stress. «Būtībā viņam ir jāatrodas visu laiku pie mammītes cieši, cieši kontaktā. Tā aukliņa ir domāta, lai adījumu varētu savilkt, lai tas piekļaujas, bet arī lai mazulītim ir diega galiņš, kam pieķerties. To visu saprast palīdzēja Valmieras dakterīte Sandra Gaile,» stāsta Linda. Mājaslapā www.sirdssiltumadarbnīca.lv ir padomi, kā adīt, kādus materiālus izmantot. Jo nedrīkst būt, piemēram, pūkainās dzijas. Dzijas sastāvā 50% jābūt vilnai, bet šūtajiem darbiem - 100% kokvilna.
«Galvenais ir skaidri zināt - kas ir vajadzīgs un arī - cik tam jābūt maza izmēra,» uzsver Linda. Viņa zina stāstīt, ka Daugavpils nodaļā esot pavisam traki, jo sedziņas tur saglabājušās vēl no padomju laika. «Valsts pērk inkubatorus un tehnoloģijas, bet elementārajām lietām nav pievērsta vērība,» rezumē Linda. Novembra vedums būs jau ceturtā reize gada laikā, kopš pastāv darbnīca. Sūtījumus saņems Liepājas, Jēkabpils, Rīgas Dzemdību nama, Gaiļezera, Vienības gatves un, protams, Valmieras slimnīcu jaundzimušo nodaļas. Pakas tiek gatavotas arī Rēzeknes un Daugavpils slimnīcām, kur ir inkubatori priekšlaikus dzimušiem bērniņiem.
Kopīga lieta
Komunikācija notiek ne tikai ar moderno tehnoloģiju palīdzību un sociālajiem tīkliem, jo meitenes satiekas, lai padzertu kafiju, pie reizes izrunājot visvisādas citas lietas. «Mēs esam Nīderlandē, Anglijā, Vācijā… Attālumam nav nozīmes, jo sarakstāmies. Nesen bijām pie Cēsu Sniegrozes biedrības,» stāsta Linda un piebilst: «Darbnīcā nav sapulcējušās tikai tās meitenes, kurām ir priekšlaikus dzimuši mazulīši. Citām vispār vēl nav bērnu. Mūsu vidū ir arī vecmāmiņas. Katrai ir savs dzīves stāsts un sava motivācija darboties Sirds siltuma darbnīcā. Ir mediķes, pārdevējas, skolotājas, bet citas nemaz negrib par sevi neko stāstīt. Tam nav nozīmes, cik tev ir nozīmīgs amats, jo galvenais ir kopīgais mērķis - dot savu sirds siltumu.»
Mājinieki visi kā viens atbalsta šo projektu. Sirds siltuma darbnīcas mājaslapu uztur Lindas brālis. «Savādāk nemaz nevar. Tā nav tikai nauda no ģimenes budžeta, lai nopirktu dzijas, bet arī laiks, kas tiek paņemts,» saka Linda. Starp citu, adīšana viņai ir izeja no ikdienas rūpēm, sava veida relaksācija. «Man pašai patīk adīt mazās zeķītes. Dienā var uzadīt piecus pārīšus zeķu, jo uz katras adatas ir tikai 5-6 valdziņi.» Līdz 1. novembrim Sirds siltuma darbnīca izziņojusi darbiņu nodošanu, pēc tam katra mazā zeķīte, cepurīte tiks notvaicēta, nogludināta un iesaiņota. «Kad sākām darboties, tad daudzi teica, ka tāda aktivitāte jānokārto oficiāli. Tagad arī dokumenti mums ir kārtībā,» smejas Linda un skaidro: «Ar VID attiecības ir sakārtotas. Mums būs jāiesniedz gada bilance, lai gan ne mums algas, nekā. Bet meitenes, kas ada, prot visu un viena jau pieteicās tikt galā ar cipariem.»