Kura aprēķina laulība labāka?
1. Kā piemēru var minēt koalīcijas partiju žākstīšanos, sākot domāt par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Simboliski runājot, ja pirmdienā izskan, ka šīs partijas arī Rīgā varētu startēt ar vienotu sarakstu, tad jau trešdien Reformu partija (RP) dod mājienu, ka tai nav iebildumu strādāt kopā ar Saskaņas centru (SC). Var saprast RP vadības aizdomas, ka objektīvi intrigās lielāku rūdījumu guvusī Vienotība (V) vienoto sarakstu izprot kā «mēs + ...», nevis līdzvērtīgu, korektu vairāku partiju pārstāvju izkārtošanu. Tomēr tikpat skaidrs, ka pēc šādiem reveransiem SC virzienā koalīcijā ietilpstošā Nacionālā apvienība (NA) uz apvienotā saraksta ideju skatīsies daudz šķībāk, uz kompromisiem šāda saraksta izveidē ies negribīgāk (un no NA viedokļa tas būtu tikpat saprotami). Traģikomiski, ka RP jaunatgūtās siltās jūtas pret SC pats SC, visticamāk, vērtē gana īgni un neticīgi (jo SC jau ir pieredze, ko nozīmē RP «tanki» utt.). Tātad manevru rezultātā RP var nedz iegūt jaunu sabiedroto, nedz nostiprināt savu statusu pašreizējo nometnē.
RP ir pamats justies nenovērtētai - ja salīdzina tās ministru veikumu un partijas reitingu, tomēr aizvainojuma sajūta nekad nav labākais padomdevējs.
Rokas nost no Sūnu ciema!
2. Aizvadītajā nedēļā mazliet pārsteidza īdzīgā publikas reakcija uz Labklājības ministrijas (LM) ideju par valsts finansiālu atbalstu tiem ļaudīm, kuri, ilgstoši neatrodot darbu savā novadā, gribētu to atrast, pārceļoties uz citu. Tad Latvijas lauki iztukšotos pavisam - ja spriež pēc šādas loģikas, tad labāk lai spiedīgos apstākļos nonākušais, piemēram, Ludzas novada iedzīvotājs dodas prom uz Lielbritāniju nekā uz krietni tuvāko Valmieru. Protams, šāda iekšējā migrācija (kas taču jau notiek) rada papildu problēmas uzņemošai pašvaldībai, jo palielina slodzi tās bērnudārzu, skolu u. c. infrastruktūrai. Sarežģīti varētu būt arī tie gadījumi, kad cilvēks gribētu pārcelties, tomēr viņu «piesien» konkrētajai vietai hipotekārais kredīts - pašreizējos apstākļos kaut cik izdevīgi atbrīvoties no īpašuma nebūs viegli. Tā, starp citu, izrādījusies nopietna problēma ASV, kur ļaudis tradicionāli ir gatavi labākas dzīves meklējumos migrēt no viena štata uz otru. Tāpēc LM ideja vērtējama kā sarežģīti īstenojama, bet saturiski pareiza, savukārt nervozā reakcija uz to ir sekas pārprastām alkām pēc stabilitātes vai ilūzijai, ka, ja vien valsts ekonomika atkopjas, darbvietas radīsies vienmērīgi ikvienā nostūrī.
Sprūdžs nav Ķīlis
3. Mazliet negaidīti (ņemot vērā, ka ministrs diez vai ir kļuvis pašvaldību vadītājiem par savējo) mierīgi pašvaldības reaģē uz nozares ministra plāniem samazināt pašvaldību deputātu skaitu un liegt deputātiem vienlaikus ieņemt vadošus amatus savas pašvaldības iestādēs vai uzņēmumos. Tomēr ministram, kurš neatlaidīgi virza šos jauninājumus, jārēķinās, ka sevi par pašvaldību lietās zinošu uzskata arī Valsts prezidents, kurš nav slēpis, ka viņam te ir savs vārds sakāms. Un - lai gan, cik var noprast, Bērziņš vēlīgi uzlūko Sprūdža kolēģa, izglītības ministra, aktivitātes, lai cik tās šķistu radikālas, VARAM politiskā vadītāja gadījumā situācija ir cita. Liekas, ka prezidents sliecas atbalstīt lielāku pilnvaru došanu pašvaldībām, ministra idejās saskatot kaut ko pretēju un «reālajai dzīvei» svešu. Attiecīgi Sprūdžam varētu rekomendēt atrast vēl kādu jājamzirdziņu.
Veselīga skepse vai iespītēšanās?
4. Vēl nesen virkne Rietumu preses izdevumu vainoja Spānijas jauno (nu gan nosacīti) valdību par nepietiekami enerģisku rīcību valsts finanšu sakārtošanā un ekonomikas reformēšanā. Pagājušajā nedēļā spāņu politiķi patīkami pārsteidza, piesakot taupības pasākumus, kas divu gadu laikā mērāmi 65 miljardos eiro. Respektīvi, izskatās, ka, lai cik ļoti eirozonas politiķiem negribas ielās redzēt degošas riepas un izdauzītus skatlogus, svaru kauss sliecas par labu skarbajai atziņai, ka bez sāpīgiem lēmumiem neiztikt, ar daudz piesaukto ekonomikas «stimulēšanu» vien nepietiks. Tas savukārt nozīmē, ka daudzkārt pasludinātā eirozonas neizbēgamā sabrukšana varētu arī nenotikt - kā saka, pēdējā brīdī, krāšņi žestikulējot savam elektorātam, elite tomēr pieņems vajadzīgos lēmumus. No tā savukārt izriet, ka Latvijas sabiedrība varētu beigt nodarboties ar masveida hipnozi «nevajag mums to eiro, eirozonā stāties nevajag»! Pretējā gadījumā nākamā gada sākumā varam nonākt muļķīgā situācijā: ar visai lielu piepūli kritērijus esam izpildījuši (tātad kvalificējamies uzņemšanai), pati eirozona arī no reanimācijas pārvesta uz parasto palātu, bet Eiropas amatpersonas t. s. sabiedriskās domas aptaujas izmanto kā ieganstu atteikumam: «Nevar ignorēt sabiedrisko domu, kas ir pret...» Tuvāko desmit gadu laikā eirozonu gaida lielas pārmaiņas (vienota banku uzraudzība utt.); tās nebūs vieglas, attiecīgi lielas intereses kādu uzņemt nebūs. Tādēļ Latvijai nākamgad nevajadzētu palaist garām iespēju iestāties, pirms pievienošanās nosacījumi kļūst vēl skarbāki, un mēs tos «no ārpuses» vispār nevarēsim ietekmēt, pat ja pārdomāsim un atgūsim eirooptimismu.
Šonedēļ
5. Laikam jau lieki pieminēt, ka turpināsies darbs pie 1012. gada budžeta labojumiem un tā pussaldā septiņdesmit miljonu latu lielā pīrāga dalīšanas.