Nopirkti Ukrainā
Kad portālā Facebook ieraudzīju savu paziņu Agitu, nofotografētu ar feneku rokās, samulsu. Zinu, ka Rīgā divi feneku pāri dzīvo mūsu zooloģiskā dārza Tropu mājā, bet tie nav rokās murcāmi. Izrādās, ka fotogrāfijā redzamais feneks kopā ar saimnieci cirka mākslinieci - uguns burvi Jevgēniju Gončarovu īslaicīgi viesojas Rīgā. Jevgēnija ir divu feneku Nika un Arianas saimniece. Zvēriņi iegādāti Ukrainā, Nikolajevas privātajā zoodārzā. Abi ir gadu veci, viņi paņemti mīļumam: «Par fenekiem uzzināju internetā, un man radās interese par tiem. Dzīvnieciņus meklēju gandrīz divus gadus. Man pieder arī kaķene - Kanādas sfinkss Aleksija. Kad pārnesu mājās fenekus, viņa sākumā dusmojās uz jaunpienācējiem, jo līdz tam Aleksija bija mans vienīgais lolojums. Tagad visi trīs kopā skraida, rotaļājas un pat nokārtojas vienā tualetē. Niks ir piemīlīgs, drošs, Ariana vēl drusciņ tramīga.»
Nikam un Arianai šī ir pirmā intervija un pirmā fotosesija. Interesants brīdis arī manā dzīvē, tāpēc izmantoju iespēju paturēt rokās Niku. Dzīvnieciņi nebaidās no zibspuldzes, bet Ariana vislabāk jūtas, ierāpusies Jevgēnijas jakas kapucē. Kamēr runājam, feneku actiņas kļūst arvien šaurākas, un abi aizmieg saimnieces siltajās rokās.
Jevgēnija zina, ka abi zvēriņi jau trešajā paaudzē dzimuši nebrīvē, bet, kā nokļuvuši Nikolajevā, pateikt nevar. Viņa rūpējas par saviem mīluļiem, priecājas, ka kaķene iemācījusi Niku un Arianu nokārtoties kastītē. Jaunā sieviete stāsta, ka abi feneki kļuvuši par cirka trupas mākslinieku mīluļiem: «Viņi ir kā mazi sunīši. Reti, bet, ja ir iemesls, smalkā balstiņā arī uzrej, kas gan vairāk atgādina sirdīgu rūkšanu.»
Dzīvo harēmos
Laimīgie un brīvie feneki dzīvo Sahāras tuksnesī Ziemeļāfrikā. Kaut feneku uzskata par lapsu ģints pārstāvi (nosaukums radies no arābu valodas vārda «fanak», kas tulkojumā nozīmē «lapsa»), zinātnieki joprojām strīdas, vai feneks vispār pieder pie lapsu ģints. Vieni gudrie vīri uzskata, ka feneki ir mazākie savvaļas suņi pasaulē, citi - ka vienīgā suga feneku ģintī. Pieaudzis feneks sver ne vairāk par 1,5 kg (Niks pagaidām tikai 1 kg). Atšķirībā no rudastēm lapsām feneki ir sabiedriski dzīvnieciņi un dzīvo ģimenēs, veidojot savdabīgus harēmus, kur vecāki dzīvo kopā ar jaundzimušajiem un bieži arī ar jau izaugušajiem jaunuļiem no iepriekšējā metiena.
Taču ne visiem zinātniekiem bijusi laime tuksnesī sastapt fenekus. Dabā viņus grūti ieraudzīt, jo pirmkārt, mazajām lapsiņām ir piemērots maskēšanās kažociņš rudi baltā krāsā. Otrkārt, dienās, kad gaiss sakarst līdz pat +50 grādiem, feneki slēpjas savos vēsajos mājokļos ar daudzajiem gaiteņiem un «istabām», kas atrodas ap metru zem zemes.
Ausis kā Dieva dāvana
Dzīvnieciņi ir ļoti uzmanīgi. Viņu personiskajai drošībai, sekmīgām medībām un tuksnesī nepieciešamajai termoregulācijai kalpo milzīgās ausis. Tās ir aptuveni 15 cm garas! Dzīvnieciņa augstums no zemes līdz kumbram ir ap 22 cm (ķermeņa garums līdz 40 cm, kuplās astes garums līdz 30 cm), tāpēc tieši fifīgās ausis fenekus padara ļoti pievilcīgus un iekārojamus.
Feneki pārvietojas naktīs, un ausis dziļajā tumsā noder vairāk nekā acis. Ar lokatoriem līdzīgajām ausīm, kas aizņem piekto daļu no ķermeņa virsmas (!), feneki spēj saklausīt pat ķirzaku, kas ierakusies smiltīs. Lēciens, upura zibenīga atrakšana, un laupījumam gals klāt!
Ausis tuksneša lapsiņu paglābj arī no ienaidniekiem. Nelabvēļiem grūti pielavīties dzīvnieciņiem, jo viņi dzird pat skorpionu pārvietojamies smiltīs. Tuksnesī dzīvojot, feneki faktiski spēj iztikt bez ūdens. Nepieciešamo šķidruma devu dzīvnieciņi saņem no medījuma. Feneki ir visēdāji, jo tuksnesis nepiedāvā milzīgu ēdienu izvēli, un ķirzakas te nemētājas uz katra soļa. Tāpēc barībai noder viss - sīkie grauzēji, kukaiņi, putni, olas, zāle, ogas, augļi un pat maitas.
Tuksneša dienas svelmainajā laikā ausis darbojas kā termoregulators - asinsvadi tajās palīdz organisma iekšējo siltumu izvadīt ārā. Feneki tāpat kā suņi nesvīst. Jāpiebilst, ka Dievs padomājis arī par feneku ķepām, kas apaugušas ar apmatojumu. Tas mazo lapsiņu soļus padara nedzirdamus un arī glābj no sakarsušajām tuksneša smiltīm, kas reizēm ir kā uz uguns uzlikta panna.
Nav mājdzīvnieks
Nika un Arianas saimniece Jevgēnija, kas ar fenekiem un kaķeni Aleksiju kopā dzīvo jau pusgadu, saka: «Noteikti uzrakstiet - feneki nav mājdzīvnieki tiem, kuri nespēj mazajām lapsiņām radīt atbilstošus dzīves apstākļus. Dzīves videi jābūt tuvai dabiskajai, kādā lapsiņas mīt tuksnesī. Mājās Niks un Ariana kopā ar kaķeni Aleksiju dzīvojas savā istabā. Taču reiz Niks tomēr aizmuka. Paldies Dievam, pēc trim dienām pats atgriezās. Tagad, ja neesmu viņiem klāt, abi uzturas plašā, ar smiltīm klātā voljērā. Jāievēro, ka dzīvnieciņi ļoti mīl siltumu. Jārēķinās arī, ka feneki ir nakts dzīvnieki, tāpēc vienā istabā ar tiem būtu grūti gulēt.»
Mazo tuksneša lapsiņu apdraudētāju pulkā ir lielie plēsējputni, šakāļi, hiēnas. Tomēr, kā visu dzīvo radību, arī simpātisko tuksneša lapsiņu lielākais ienaidnieks ir homo sapiens. Ziemeļāfrikas valstu Alžīras, Lībijas, Marokas, Sudānas un Tunisijas nomadi izķer fenekus kažokādām, bet pēdējā laikā izveidojuši biznesu. Fenekus tur kā mājdzīvniekus, tos pārdod tirgū un ceļa malās un par samaksu dod tūristiem ar mazajām lapsiņām fotografēties. Lai gan, piemēram, Alžīrijā feneks pasludināts par nacionālo dzīvnieku un lielākajā daļā Ziemeļāfrikas valstu feneki ir aizsargājama suga, bada un trauksmainās dzīves dēļ par dabas aizsardzību tagad reti kurš domā. Šī iemesla dēļ apburošajiem fenekiem ar laiku var draudēt izzušana.
Sent-Ekziperī lapsiņa teica: «Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām. Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkam vairs nav draugu.»
Fenekiem nevajag draugus. Fenekiem vajag tuksnesi….