Īsi sakot, daļa sabiedrības ir pārliecināta, ka visi politiķi ir maitas, tomēr ierasta situācija ir tā, ka viens vai divi no viņiem izraisa īpaši spēcīgas antipātijas. Un tad ir par ko vārīties, cepties, šmorēties utt.
Runājošās galvas un demokrātija
1. Tas neapšaubāmi ir ļoti aizraujoši, tomēr pietrūkst vienas saturiski būtiskas komponentes. Kādus aktierus mēs tradicionāli redzam uz skatuves? Konkrētais ministrs, tad viņa oponenti nozarē plus vairumā gadījumu neskaidras replikas no premjera, ministra partijas līderu un dažkārt Valsts prezidenta puses. Replikas objektīvi ir vājas, jo - ja runājam kaut vai par kultūras ministri - nevar prasīt no Dombrovska vai Dzintara, lai viņiem būtu dziļas zināšanas specifiskos nozares jautājumos. Bet - lielajās partijās, vismaz Vienotībā pilnīgi noteikti, ir nozaru darba grupas, kas apvieno partijai piederīgos vai vismaz draudzīgi noskaņotos nozares profesionāļus īstā šī vārda nozīmē. Un būtu ļoti svētīgi, ja par konkrēto ministru - vai tā būtu Circene, Viņķele vai Jaunzeme-Grende - savu viedokli izteiktu attiecīgās darba grupas, jo, kā liecina autora novērojumi, darba grupu viedokļi var interesanti atšķirties no tiem, kurus presei nobubina ierastās «runājošās galvas».
Var iebilst, ka partijas disciplīna liegtu organizācijai piederīgiem profesionāļiem kritizēt savējos. Tad tā ir ačgārna izpratne par to, kas ir partija. Partija nepieder desmit cilvēkiem, kuriem vienīgajiem ir tiesības publiski izteikties. Jā, bet partijas jau tā ir radījušas sabiedrībā viedokli, ka tās arī katra atsevišķi ir kašķīgas, ambiciozas grupiņas, kas aktīvi cita pret citu vērpj intrigas un karina žurnālistiem uz ausīm miltu izstrādājumus, pasniedzot tos kā baigo kompromatu. Ja sāks izteikties partiju, teiksim, otrais un trešais vadības ešelons, būs vēl trakāk! Iespējams. Bet - a) tā ir normāla prakse vecajās demokrātijās, b) vai pašreizējā situācija (koris ņurd fonā, solisti dzied šķērsām) nav vēl sliktāka?
Viss slikti, tomēr labāk neko nemainīt
2. Pagājušajā nedēļā dažādos formātos un laikos konkrētu nozaru pārstāvji enerģiski cīnījās ar dzimtās valdības pārstāvju iecerēm nākamo gadu izdaiļot ar jauniem regulējumiem un nodevām. Tiesa, abas puses cīnījās (ja ticam diskusiju atspoguļojumam presē) visnotaļ īpatni. Piemēram, ekonomikas ministrs, iepazīstinot ar ieceri Latvijas trim lielajām ostām iemaksāt valsts budžetā 50% no starpības starp ostu pārvalžu ieņēmumiem un izdevumiem, tēvišķi pakratīja ar pirkstu par to, ka tranzītbizness Latvijā vairāk domājot par savām, nevis valsts budžeta interesēm. Atvainojiet, bet kopš kura laika un kurā pasaules valstī tā nav un tas tiek uzskatīts par ačgārnību? Ir bažas, ka Pavļuta kungam nāksies ilgi meklēt uzņēmējus, kuri vispirms domā par valsts budžetu un tikai pēc tam par sava biznesa attīstību. No otras puses, ostu lobijs ierasti pieminēja Krievijas jauno ostu projektu draudus - tā sacīt, jau tagad balansējam uz bezdibeņa malas, kāds vēl nodoklis! Arī savdabīgi, jo Lietuvas un Igaunijas ostas tik apokaliptiski situāciju neredz, lai gan konkurē, protams, ar tām pašām piesauktajām Krievijas ostām.
Šajā jezgā interesantākā balss no malas bija reālais uzņēmējs, Rīgas centrālā termināļa pārstāvis Kļaviņš, kurš gan pateica biezus vārdus par to, kā strādā Rīgas brīvostas funkcionāri, gan norādīja, ka šādas «strādāšanas» dēļ papildu izdevumi uzņēmējiem (jo skaidrs, ka pārvaldes tos pārliktu uz viņiem) ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai biznesu sacūkotu vēl vairāk. Līdz ar to jāatkārto pirms krietna laika šajā rubrikā paustais (kad ideja par t. s. ostu nodokli tikai nonāca koalīcijas darba kārtībā): ostu pārvades ir jāreformē, bet, pirms tas nav izdarīts, labāk ar nodokli neeksperimentēt.
Ne mazāk savdabīgas bija vārdu kaujas saistībā ar koalīcijas partnera Nacionālās apvienības (NA) prasību pārskatāmā nākotnē apturēt uzturēšanās atļauju tirdzniecību. Nozares (bankas, nekustamie īpašumi), kuras ieinteresētas neko pastāvošajā regulējumā nemainīt, izplatīja no demokrātijas viedokļa izcilu aicinājumu pārtraukt «emocionālas, nevēlamas diskusijas» par šo jautājumu vispār. Un, protams, būtu interesanti uzzināt, kāda metodoloģija balsta apgalvojumu, ka nekustamo īpašumu pirkumi radot 10 000 darbvietu Latvijā (uzņēmējs Šīns).
Tas, ka uzņēmēji skeptiski uztver teju vai ikvienu politiķu un plašākā nozīmē valsts varas ierosinājumu, nav tikai Latvijai raksturīgi un, iespējams, ir dabiska lietu kārtība. Tomēr uzņēmējiem vajadzētu konceptuāli saprast, kādu valsti tie vēlas. Nevar prasīt protekcionismu, aktīvāku rīcību utt. un vienlaikus vēlēties, lai valsts nodrošina iekšējo drošību un vēl dažas funkcijas, bet kopumā ekonomikā neiejaucas vispār.
Mazrunīgie līderi
3. Par nelāgu praksi kļuvis, ka Latvijas pamatnācija ar vieglu mazohisma pieskaņu seko, komentē t. s. latviešu partiju ķīviņiem un (ne)darbiem, Saskaņas centram (SC) un citām šī flanga aktivitātēm pievēršot krietni mazāku uzmanību. Tas ir visnotaļ dīvaini, ja atceras SC pozīcijas un iespējas.
Lai nu kā, SC sen vairs nav viena jautājuma (nepilsoņi, cittautieši) partija, un, lai cik ērti mūžīgi sēdēt opozīcijā Saeimā, «audzēt» sev reitingu un vienlaicīgi kontrolēt pusi Latvijas Rīgas pašvaldības formā, SC ambīcijas iekarot varu arī valdības līmenī, šķiet, ir nopietnas. Kaut vai tāpēc, ka situāciju, kad SC vēl vienu ciklu paliek ārpus izpildvaras, apvienības sponsori un ierindas biedri varētu neakceptēt. Ušakova popularitāte ir laba lieta, tomēr SC nav tikai Rīgas mērs un viņa personīgā dienaskārtība.
Līdz ar to politikas vērotāji samērā nopietni uztver runas par to, ka SC, lai palielinātu savas manevra iespējas, gatavojas sadalīties labajos un sliktajos policistos (tāds nošķīrums, protams, attiecas tikai uz latviešu publiku). Par SC iespējamo sašķelšanos iepriekš runāts daudz, šādas arvien izgāzušās, tomēr šobrīd situācija varētu būt cita, jo runa ir par SC apzinātu «pumpurošanos».
Pagaidām lielāka skaidrība ir ar slikto policistu - SC ietilpstošā Latvijas Sociālistiskā partija ar Alfrēdu Petroviču Rubiku priekšgalā it kā pati aizdreifē patstāvīgā peldējumā. No SC viedokļa elegants risinājums, jo tas ne tikai var piesaistīt latviešu vēlētājus, bet nodrošina uzticamu sabiedroto t. s. krievu partiju radikālākajā flangā, kur biedrene Ždanoka pragmatiskajiem saskaņiešiem nav ērts sarunu biedrs. Tēla uzlabošanas nolūkā SC gada nogalē, iespējams, pieklājīgi šķirsies arī no tādiem kolorītiem tēliem kā deputāts Kabanovs & Co. Tiktāl skaidrs.
Toties nav skaidrs, vai pietiks ar to, ka Urbanovičam vai Ušakovam vairs nevajadzēs atbildēt par dažu biedru izteikumiem. Proti, lai nostiprinātu priekšstatu, ka SC spēj vadīt valsti, pildīt Latvijas starptautiskās saistības un starpetniskās attiecības nepadarīt vēl sliktākas, apvienībai nepieciešamas jaunas sejas. Un tādas pamazām neiezīmējas (žurnālista Mamikina pievienošanās SC komandai būtu partijai noderīga, tomēr kopainu būtiski nemaina).
Var būt, ka SC stratēģi «pragmatisko latviešu» lomu atstāj sadarbības iespējamiem partneriem no citām partijām (gribētāju netrūks). Var arī tā - cik var mocīties, piemēram, ar Sudrabas aplidošanu. Tomēr tādā gadījumā nepieciešams atsvaidzināt un paplašināt SC saturisko piedāvājumu. Pagaidām to veido Ušakova panākumi Rīgā, kaismīgas Elksniņa un Zariņa runas parlamentā plus noguruša Romas patricieša stilā ieturētas Urbanoviča pārdomas par dzīves jēgu. Ir arī par maz, ka Klementjevs un Dolgopolovs Saeimā spēj kompetenti kritizēt valdošās koalīcijas priekšlikumus. SC minstināšanās iemesls varētu būt tas, ka viena lieta ir sevi nosaukt par sociāldemokrātiem, cita - saprast, ko tas reāli nozīmē XXI gadsimta otrajā desmitgadē, politiskajā laukā, kur apzīmējumi «labējs», «kreiss» faktiski vairs neko nenozīmē, kur divu trīs lielo partiju vietā šaudās vesels bariņš oportūnistiski noskaņotu mazāku veidojumu.
Šobrīd grūti spriest, vai ko kvalitatīvu nākamo vēlēšanu priekšvakarā spēs piedāvāt SC tradicionālie oponenti, tomēr arī SC nepietiks ar varas kritiku.