Tikai ne garspalvainu
Ingas un viņas vīra Dmitrija dzīvoklī bieži iet ņigu ņegu. Nav arī brīnums - ģimenē aug divi bērni - dēlam Vadimam 14 gadu, meitiņai Evelīnai - septiņi, viņa tikko sāka iet 1. klasē. Dižais piecus gadus vecais runcis Silvestrs (īstajā vārdā Darins Deksters Vestnords) ir gudrs, runīgs, komunikabls, mīļš, līdzsvarots radījums, toties astoņus mēnešus vecais jorkšīrietis Skipers var gan uzriet, gan turpat uz vietas leļļu ratiņos aizmigt. Tikai gūpijas un samiņš akvārijos ir klusāki par klusākajiem. Inga priecājas par kuplo saimi: «Cik sevi atceros, tik es mīlu dzīvniekus, taču mamma man neļāva ņemt mājās ne sunīti, ne kaķīti. Viņa vienmēr piekodināja - kad izaugsi, varēsi turēt visu, ko vēlies. Kad jau gāju vecākajās klasēs, izcīnīju papagaiļus, vēlāk burkā atnesu zivtiņas, bija jāpērk akvārijs. Tad izaugu, apprecējos, un visa mana saimniecība palika pie mammas. Kad dzima bērni, sapratu, ka es nekad neliegšu viņiem augt kopā ar mājdzīvniekiem. Manī joprojām dzīvoja sapnis par dzīvniekiem savās mājās.»
Beidzot tā stunda pienāca. Dmitrijs gribēja suni, Inga izdomāja visus par un pret un nolēma, ka tomēr jāņem kaķis, jo ar maziem bērniem suni būs grūti noteiktos laikos izvest pastaigā. Dmitrijs piekāpās - lai ir kaķis! Inga smej - bija nolēmusi paņemt īsspalvainu, miniatūru kaķenīti, jebkurā krāsā, tikai ne melnbaltu un ne gluži kā no mātes pupa noņemtu, bet lielāku, lai kaķēns var aizmukt, kad Evelīna kļūs pārāk aktīva. Taču - cilvēks domā, Dievs dara. Ķīpsalas izstādē Inga vēroja kaķēnus būros - visi skaisti, mīlīgi: «Toreiz noskatījāmies arī lielo kaķu šovu. Es ieraudzīju Norvēģijas meža kaķus un iemīlējos no pirmā acu uzmetiena. Steidzāmies mājās, internetā izlasīju visu par šo šķirni, aizbraucām uz sludinājumā atrasto audzētavu - tikai paskatīties, un atbraucām mājās ar piecus mēnešus veco Silvestru, kuram pūriņā jau bija arī pirmā izcīnītā medaļa.»
Skaidrāks par skaidru - nekad nesaki nekad! Inga bija stingri nolēmusi - Silvestrs uz izstādēm netiks vests: «Gribējām mājās kaķīti, kuru visi var samīļot, paglaudīt, sabužināt. Izstāžu darbībai man nav ne iespēju, ne vēlēšanās, jo daudz laika paņem bērni.» Taču reiz audzētavas īpašniece palūdza atvest Silvestru uz izstādi: «Teica - pati vari nepiedalīties, es viņu izstādīšu. Aizvedu, atgriezos mājās, jo bija apslimusi meita. Nākamajā dienā braucu Silvestram pakaļ, jo mēs bez viņa ļoti skumām. Tad noklausījos, kā eksperti slavēja manu kaķi, un tad vēl kauss un balvas! Tāds lepnums pārņēma! Tā nemanot iesaistījos izstāžu būšanā. Man dzīvnieku skates ir atvilgšana no mājas rūpēm, mīļš vaļasprieks, jauni kontakti, sarunas, notikumi, kas neļauj ieslīgt mājas dzīves rutīnā. Silvestrs mums jau ir grand inter čempions, viņa uzvaru kausiem uz skapja jau trūkst vietas, bet viņš nav palicis lepns. Mājās ir mierīgs, iecietīgs, draudzīgs un kluss astoņus kilogramus smags runcis, ļoti saprātīgs, tik vien kā kafiju no rīta gultā nepienes. Silvestrs jau ir arī divu kaķēnu metienu tētis, kas Latvijai daudz nozīmē, jo Norvēģijas meža kaķi pie mums vēl diezgan reti sastopami.»
Kā Nikolajs Baskovs
Bērni izauga, kaķis arī jau ir cienījamā vecumā - Inga stāsta, ka «atkal sagribējās bantītes, drēbītes. Kāmīti negribējām, viņam īss mūžiņš, tad asarām nopludināsim apakšējos kaimiņus, papagaili arī ne - putns visu apkārtni piemētā ar drazām. Jorkšīras šķirnes suns Skipers ir vīra dāvana man dzimšanas dienā. Izvēlējāmies kopā - audzētavā ieraudzījām piecus mēnešus vecu blondu kucēnu, nu gluži kā dziedātāju Nikolaju Baskovu. Viņam arī iesauku iedevām - Blondīns.» Inga priecājas, ka runcis gandrīz uzreiz pieņēma jauno ģimenes locekli: «Abi ātri sarada. Man mājās viss ir otrādi - liels kaķis un mazs, ņiprs suns. Bērni zina savus pienākumus - gan pabaro mīluļus, gan kaķa tualeti iztīra un Skiperam matus izķemmē. Viņiem pietiek laika visam - skolai, treniņiem, stundu gatavošanai, dzīvnieku aprūpēšanai. Lai ko arī kāds teiktu - tieši četrkājainie ģimenes mīluļi vai putni, vai zivtiņas māca bērnam mīlestību, atbildību, žēlsirdību. Es zinu, manējie nekad nenodarīs pāri nevienai dzīvai radībai.»
Vienu gan Inga nolēmusi negrozāmi - Skipers nebūs izstāžu suns, bet mājas mīlulis. Viņa atzīst, ka suns mazliet sasaista rokas, bet ar to rēķinājās: «Ja gribam kur braukt, piemēram, vasarā uz jūru, suni līdzi neņemam. Pirmkārt, dzīvnieki saulē mokās, otrkārt, pludmalē pat ar tik mazu sunīti uzturēties nedrīkst. Atstājam Skiperu pie manas mammas vai pēc dažām stundām braucam mājās.»
Skipers ir liels Evelīnas draugs. Suņukam patīk, ka meitene viņu vadā leļļu ratiņos, dažkārt viņš pats ierāpjas braucamajā un tur arī aizmieg saldā miegā. Naktīs viņš guļ ar Evelīnu, un, abus pavērojot, Inga nodomā, ka bērnībā, kas viņai bijusi ļoti laimīga, pietrūcis tieši sunīša vai kaķīša blakus gultā. Tas ir maigums un liela laime bērnam.
Zivtiņas klusē
Divu akvāriju iemītnieces draudzīgajā ģimenē ir visklusākās. Taču viņām ļoti patīk dzīvespriecīgā saime. Vai citādi gūpijas savā akvārijā tā vairotos, vai gan samiņš astoņus gadus garajā mūžiņā savā zemūdens valstībā būtu tik liels izaudzis? Inga jau domā - varbūt samiņam nopirkt līgaviņu? Ingas vīram un dēlam ļoti patīk vērot zivtiņas. Viņi atzīst, ka zivtiņas ļauj atpūtināt acis un izdomāt savas domas brīžos, kad negribas pļāpāt, steigties. Dižais runcis dzīvoklī noķer ikvienu nejauši ielidojušu mušu, bet saprot, ka zivtiņas ir savējās - viņam ne prātā nenāk zemūdens iemītnieces izķert un apēst. Vai nav gudrs kaķis?