«Latgalei nevar atņemt šo cilvēku, bet Vācijā par vienu klavesīnistu vairāk vai mazāk... Kad tur piedalos projektos, daudzi joprojām nezina, ka dzīvoju Latvijā,» stāsta Ieva. Saimi nu jau septiņus mēnešus kuplina dēlēns Matīss, bet pāris smejot atklāj, ka nākotnē vēlētos kļūt vēl «bagātāks».
Mūziķe, kuras koncertdzīve lielākoties rit Vācijā un Rīgā, uz Latgales likstām raugās krietni optimistiskāk nekā tur dzimušais un augušais dzīvesbiedrs. Viņai Latgale, par spīti bieži vien negatīvajam reģiona atspoguļojumam presē, vienmēr saistīšoties ar vecmāmiņu un vietu, kur ir vislabāk. Savukārt Andris nenoliedz, ka kontrabanda un tamlīdzīgas lietas šeit patiešām ir ikdiena, taču nav pārliecināts, vai šo negācijām apvīto tēlu vajadzētu steigties spodrināt: «Šķitīs paradoksāli, bet tā varētu arī turpināt, lai tādi pāri kā mēs var uzmirdzēt kā dimanti. Noslēpumainība un atstumtība kādreiz arī pasargā.»
Ieva, kura pagaidām Rēzeknē muzicē reti, uzskata, ka kultūrai cilvēka dzīvē jābūt kā maizei. Kā ir Rēzeknē? «Šeit cilvēki ir ļoti norūpējušies par sadzīvi, pietrūkst tādu brīžu, lai atslēgtos no ikdienas,» viņa skaidro un cerības liek uz topošo koncertzāli, kur, cerams, būšot ne tikai šovi, bet arī nopietna mūzika. «Bišķi nokavēts...» bilst Andris saistībā ar koncertzāles potenciālo publiku. «Vietējā sabiedrība ir pieradināta, ka visam jābūt skaļam un labi saredzamam. Cilvēki peld pa virsu - nav mācīti. Rīkojot podniecības izstādes, apzināti no autoriem prasām tādus darbus, kādus ikdienā viņi netaisa, lai cilvēki redz iespējas mākslā.» Esot jāstrādā ar jauno paaudzi, pamazām tas pilsētā arī notiek.
Ģimene stāsta, ka šajā pavasarī būs pabeigti remontdarbi viņu mājā Pocelujevkā, kas zināma arī kā Andra keramikas darbnīca. Uz turieni aizceļos Ievas klavesīns, un tiks dibināta nelielu brīvdabas koncertu tradīcija. Ieva atklāj, ka ideju aizņēmusies no aktrises Tildas Svintones, kura mazā pilsētiņā tālu Skotijas ziemeļos rīko kinofestivālus ar ieejas maksu - pīrādziņu grozs.
Jautāts, vai Latgales podnieki varētu apkopot spēkus un ražot peļņu nesošu produkciju, Andris ir skeptisks: «No Latgales māla taisīt ko līdzīgu santehnikai, kas būtu konkurētspējīga... Nē, tās tomēr ir citas tehnoloģijas un apjomi. Keramikas pielietojums beidzās īsi pēc Otrā pasaules kara, kad ražošanā ienāca citi materiāli.» Viņaprāt, Ievai tādā ziņā esot labāk, jo viņa ir konkurētspējīgāka. Varbūt Latgale varētu kļūt par klavesīnistu zemi? «Jā, kāpēc ne, skat, cik daudz kolosālu mūziķu ir nākuši tieši no Latgales!» uzsver Ieva.