Piemēram, Latvijas ķiploks varot būt «augumā» sīkāks nekā importa ievedums. Tāpat tam var būt klāt kāda tukšā daiviņa, un to pēc skaita var būt mazāk nekā importa precei. Tāpat G. Klūga atklāj, ka latviešu zemnieku ražots ķiploks nekad nebūs tik balts kā ārzemēs audzētais. Viņš to pamato, sakot, ka Latvijas ķiploks izcelts no zemes, tādēļ ir tumšāks, respektīvi, netīrāks, bet pārgriežot iekšpusē ir dzeltenāks. Zemnieks atgādina, ja ķiploks ir bez neviena bojājuma, tad var būt bažas par to, vai tas ir bioloģiski audzēts. G. Klūga apstiprina veco patiesību, ja garšaugs bojāts, augumā nīkulīgāks, tam lobās miziņa, tātad tas ir bioloģiskāks.
Kā zināt, ka tirgū pērkamā prece patiesi ražota Latvijā? Zemnieks teic, ka iekrist ir grūti, jo tirgus apstākļos darbojas viena patiesība - «slava par ražotāju staigā no mutes mutē». «Katrs pircējs zina savu zemnieku. Ķiplokaudzētājam nav nepieciešama reklāma savai precei, par ražojuma kvalitāti runā pircēji,» uzskata G. Klūga.
«Mūsu ķiploki atšķiras arī pēc sava ķīmiskā sastāva - tajos ir vairāk aktīvo vielu un Latvijā ražotam augam garša ir daudzas reizes spēcīgāka nekā citviet ražotam garšaugam,» apliecina arī agronome Mārīte Gailīte. Tas skaidrojams ar mūsu klimatiskajiem apstākļiem - asums un stiprums spēcīgāk jūtams tiem augiem, kuri aug uz ziemeļiem - vasarā garāka gaismas diena, ziemā otrādi - līdz ar to visos sīpolos un ķiplokos ir vairāk bioloģiski aktīvo vielu, viņa skaidro. Piemēram, Ķīnā aug pēc garšas saldāki ķiploki. Agronome min, ka, lai gan Ķīnas ķiploki ir maigāki, cukura tajos ir mazāk nekā mūsu apstākļos audzētos garšaugos. «Ķiploka saturu nosaka arī sēra daudzums augsnē. Sēra un cukura daudzuma dēļ mūsu ķiploki ir vērtīgāki,» viņa apstiprina.