Ne par velti lūgšana saka: «Dod, Dievs, man spēku un skaidru prātu pieņemt to, ko nevaru izmainīt.» Kritisks ir periods, pārejot no aktīvas darba dzīves, kur bijām vajadzīgi, cienīti, par sevi pārliecināti, ierindas pensionāra statusā. Nav tik vienkārši izkāpt no ātrvilciena. Tāds brīdis pienāk katram, un laimīgs ir tas, kurš to sagaida. Ne katram tas lemts. Tālākais jau atkarīgs no mums pašiem, vai spēsim, saglabājot iepriekšējo pieredzi un zināšanas, nekļūt nīgriem drūmiķiem un atrast sev atbilstošu dzīvesveidu. Un galvenais - vai pieņemsim ar katru gadu klāt nākošās krunkas un stīvumu kā dabisku neizbēgamību. Nu nevaram diemžēl mūžīgi būt stalti, stipri, iznesīgi.
Vecāka kundze, ieraudzījusi laikrakstā fotoattēlu ar uz soliņa sēdošu sakumpušu vecu sievieti, izsaucas: «Tāda nekad neesmu bijusi un nebūšu!» Mana vecmāmiņa teiktu: «Nespļauj Dievam acīs!» Vai arī - lasot par grūtībās nokļuvušu pensionāri, kura agrāk strādājusi tādā pašā amatā, sevi ar viņu identificē un dusmīgi iebilst: «Bet man viss ir labi! Kāpēc es un mana ģimene tiek noniecināta lasītāju priekšā?!» Nu ko teikt? Varbūt to, ka diemžēl ir daudz trūcīgu cilvēku, to skaitā arī mūsu amata brāļi un māsas. Un ne jau par konkrētiem cilvēkiem ir stāsts, bet par problēmu. Bet nabadzība nav netikums, lepnība gan ir grēks.
Ko tad vēlēties vecumdienās? Mierīgi un ar cieņu un pateicību sagaidīt savus gadus, atraidīt drūmās domas, lai spētu ne tikai bēdāties, bet no sirds priecāties. Mīļie manu gadu meitenes un zēni! Cienīsim paši sevi tādus, kādi esam šodien, lai ar veselīgu pašapziņu un skaidrām acīm varētu uz sevi palūkoties no malas. Lai arī miesa vārga, jāsaglabā stiprs gars, un tas ir mūsu rokās.