.. Vēl svaigā atmiņā Līvu pēdējais koncerts pagājušajā gadā - izpārdotajā Dzintaru koncertzālē uz skatuves kāpa visu paaudžu Līvi, izņemot Ainaru, kurš uz skatuves kāpt nebija spējīgs. Tik ņem un raksti augšā grāmatu asins krāsā, kur nekas nebūs jāizpušķo. Kaimiņvalstis negaida - krievu žurnāliste, Ainara tuva draudzene Margarita Belaja jau uzrakstījusi mūziklu, kura pamatā ir Virgas dzīvesstāsts. Pat dziesmas tur jaunas, bet pirmizrāde gan kavējas.
Maestro «nolēca»
Koncerts tika gatavots ar vērienu - uz skatuves gan iepriekš Līvu koncertos jau izmantotais simfoniskais orķestris diriģenta Jēkaba Ozoliņa vadībā, gan vairāki roka instrumentālistu un vokālistu sastāvi, un pat Raimonda Paula vārds līdzās pāris jaunās paaudzes realitātes šovu varoņiem lasāms afišās. Atbildība milzīga, un Ainars ar to tika galā. Maestro toties neatbrauca, aizbildinoties, ka tik jauneklīgs kā tās dienas jubilārs vairs neesot, toties Ainars nospēlēja trīs fantastiskas Paula agrīno un garo ārtroka šedevru versijas ar rokgrupu un orķestri.
Publikai, kas jau sen rokkoncertos ir nevis brīvdomātāji, bet šai gadījumā sapucēti visu šķiru latvieši ar koncerta norises vietā ik uz soļa iegādājamo jau sagatavoto alkohola devu (garas mēriņu rindas) rokās, izrādās, ir nepieciešams viss, kas saistīts ar Līviem un intrigām ap tiem. Viņi tic Ainaram vai varbūt - tieši otrādi - netic, bet grib šai savai neticībai gūt apliecinājumu, lai pēc tam visiem varētu stāstīt, ka bijuši šī kauna liecinieki, bet iznākums abos gadījumos tik un tā būtu viens - koncerts tika pilnībā izpārdots drīz pēc izsludināšanas.
Pirksti uz stīgām
Sākums ir pagarš daudzu ģitāristu un perkusionistu šovs, kur popurijā starp senas roka klasikas ģitārparaugiem pavīd gan Lenija Kravica, Kaiser Chiefs un The White Stripes, gan Virgas paša motīvi un arī Jura Kulakova Mana dienišķā dziesma. Pazīstamākajās vietās publika uzgavilē, tātad jau atraisījusies. Tālāk redzamais rada bažas, ka vakara varonis tiks sumināts līdzīgi kā savulaik uz teātra skatuves paaugstinājuma novietoti iemīļoti aktieri lielajās jubilejās. Nebeidzamas slavinājuma runas veļas un veļas, publikas ovācijām ik reizi ieskanoties kā fona smiekliem televīzijas šovos. Sākumā Virga tikai parādās un atkal pazūd tā, it kā viņam riebtos viss notiekošais, neizdvešot ne skaņas un spēlējot citiem mūziķiem, bet tad TAS notiek - varonis uz skatuves paliek un ķeras pie savas slavenās ģitāras. Kā pats teicis, pietiek uzlikt uz stīgām savus pirkstus, lai tā skanētu.
Programma sakārtota prasmīgi, iekļaujot tajā visu periodu Ainara dziesmas - pirmajā daļā skan vecāki Līvu hiti, un publikai tiek pat vairāki kulminācijas brīži, kad jālec kājās, ko slinki paveic arī sirmi ļaudis, kuri savulaik bija dilemmas priekšā - uzreiz pieņemt Jāņa Groduma ķērcošo dziedājumu Dzimtajā valodā vai tomēr nogaidīt līdz 2014. gadam, kad dziesmas autora Virgas diena jau būs kļuvusi par obligātiem tautas svētkiem. Apliecinot, ka arī viņam pankroka primitīvās, bet lipīgās estētikas vienkāršība nav sveša, Ainars pārsteidz daudzus, kopā ar savu seno skatuves partneri bundzinieku Guntaru Breču nospēlējot The Ramones hitu Hey ho, lets go. Tā esot bijusi pirmā dziesma, ko Virga uz skatuves reiz nodziedājis solo.
Fiksēta retrospekcija
Hey ho, lets go diemžēl bija gandrīz vienīgā dziesma koncertā, kur vakara varoni nepārkliedza ugunsdzēsējs Jānis Buķelis ar Aivara Brīzes balss kopiju - precīzu un pat perfektu, bet nevajag taču ar savu hiperaktīvo uzvedību par varītēm censties padarīt Ainara koncertu par savu šovu! Ja salīdzinām, piemēram, Egons Kronbergs otru ģitāru darbina ļoti delikāti, un Ainara instruments vienmēr bija dzirdams perfekti un priekšplānā.
Ir skaidrs, ka šis koncerts un 50 gadi rokenrola muzikantam nav jauns sākums, bet retrospekcija, kurā tika pasniegts (un fiksēts video) viss, ar ko Virga bijis un joprojām ir vērtīgs - par pašmāju klasiku kļuvušie 80. gadu hiti, 90. gadu roka šlāgerīši, kas publikas vairākumam patīk vislabāk, un slavenā tikai klātienē izbaudāmā rokenrola muzikanta un ģitārista stāja un stils.