Bezgala pieticīgajā bērnu izrāžu piedāvājumā priecē katrs gaumīgs jaunuzvedums, jo īpaši, ja izrādes pamatā latviešu autora darbs. Jaunajai Lienas Šmukstes izrādei ir funkcionāls, bērniem atbilstošs formāts - nenogurdinošs garums, fantāziju rosinoša Kristīnes Vītolas telpa un asprātīgi kostīmi. Arī aktieri Sandra Zvīgule, Jana Čivžele, Varis Piņķis un Ģirts Krūmiņš darbojas aizrautīgi. Jo īpaši Ģirtam Krūmiņam noļukušo ausu Krancis ir elegants vainagojums spožajai Oblomova un Vigīlijas sezonai. Tomēr pārējo ļoti kvalitatīvo JRT bērnu izrāžu kontekstā Sapņi kažokos jūtami zaudē visai pieticīgo dramaturģisko kvalitāšu dēļ. Stāstiņš par suņiem un viņu saimnieci ir Disneja/Holivudas industrijā daudz tiražētās fabulas latvisks lokalizējums ar skaidru un atbalstāmu morāli (nevajag izvēlēties draugus pēc spalvas spožuma vai zīmolotas somiņas), tomēr tam būtiski pietrūkst dramaturģiskās struktūras un centrālā notikuma. Turklāt simpātiski naivais izrādes vizuālais tēls un aktieru spēles veids kontrastē ar daudziem ironiskiem citātiem no mūsdienu popkultūras, raisot neizpratni par izrādes veidotāju iecerētās mērķauditorijas vecumu.
5 5 5 5 5
Tas ir tas, ko mēdz saukt par aktiermākslas brīnumu, - skaties uz gandrīz divus metrus garo Ģirtu Krūmiņu baltā kombinezonā ar ausīm un uzkrāsotu purniņu, un redzi kucēnu - tādu sirdsšķīstu lamzaku. Aktieris «dotajos apstākļos» uz sava Dūraiņa paklājiņa ir nevainojams. Gan kā aktieris, gan - suns (noticētu pat vecais skeptiķis Staņislavskis). Te viņam blusa iekož, te miegā noraustās ķepa, te sajūt tuvojamies saimnieces Smaržu. Aizrautīgi katrs savu tipāžu izspēlē arī Sandras Zvīgules t.s. «otru pusīti» vēl neatradusī Lāsma, Janas Čivželes modes, popindustrijas un cacīgās saimnieces (aizkadrā) cinisma upuris Parisa (laikam čivava) un epizodiskā lomā - Lāsmas potenciālā «otrā pusīte» - Vara Piņķa skrējējs parkā.
«Vispārsuniskās» vērtības ir kā uz delnas, izrāde ir ļoti piemērota vecākiem, kuri baidās no negaidītiem pārsteigumiem morāles laukā. Vienalga, vai tu esi «dārgs» sunītis/cilvēks vai bezšķirnes plušķītis no patiltes, katram ir kāds sapnis. Tomēr stāsts un dramaturģiskā ass ir pārāk ļengana («visai ģimenei» ne tai labākajā vārda nozīmē). Nav īsti izdevies noskaņot kamertoni starp «mazajiem par zvēriņiem» teletūbiski krāsainā vidē un nopietnāku stāstu par draudzību, pieķeršanos, atbildību un visu dzīvu radību ilgām nepalikt vienam. 5 5 5 5 5
Galvenais iespaids, noskatoties Kārļa Auškāpa izrādi, ir - laiks aizplūst. Populāri apdarinātajā Ādolfa Alunāna gabalā pārbaudi ar laiku īsti izturējušas Raimonda Paula dziesmas. Aktieri tās izpilda ar iedvesmu, publika atpazīst un priecājas - dzīva klasika. Citviet atjaunojumā pamatu priekam atrast grūti - 1982. gada joki šķiet novadējušies, daži bīstami balansē uz rasisma robežas. Aktieri spēlē gradācijā no nopietnas patētikas līdz «spilgto raksturu» kaleidoskopam, šķiet, pēc iedvesmas. Materiāla ironiskajam atsvaram - kvartetam -, kam nāktos komentēt notiekošo, režisors izrādē nav atradis vietu. Tāpat negribas ticēt, ka aktieri a priori neprastu apieties ar stilizāciju un grotesku. Jāpieņem, ka K. Auškāps to nav arī prasījis. Visspilgtāk tas redzams pie Rēzijas Kalniņas Trīnes, mazākā mērā - Artūra Skrastiņa Neilanda. Abi palaižas uz dabisko šarmu un štampiem, nevis veido tēlus, apvienojot psiholoģiskā un nereālistiskā teātra paņēmienus, ko prasa režisora, scenogrāfa Jura Dimitera un Jurates Silakaktiņas tērpu diktētā izrādes estētika. Asprātīgs Pēteris Liepiņš, epizodiski trāpīgi spēlē Intars Rešetins un Ģirts Ķesteris, tomēr šis fakts un trīs svaigie joki iestudējumu uz šaurās laipas nenotur. Pat paruna taču saka: vienā upē divreiz...