Elza ieteica Martai nogulties zālē un no turienes paskatīties uz visiem kukainīšiem, kas rāpo pa zāli: - «Tu, Martiņ, tagad pasauli redzi tādu, kādu to vēro vabolītes, skudriņas. Viņas tavā priekšā ir bezspēcīgas, tu vari tās samīt ar savu mazo kājiņu, bet tu vari ar visām šīm radībiņām sadzīvot, tās pažēlot un par tām priecāties, un viņas tev dāvās laimīti.»
Elza uzlika Martai uz rociņas mārīti: «Redzi, cik tā skaista un spoža, melnie punktiņi uz kleitiņas kā ar zīmuli uzlikti. Vai mājās uzzīmēsi mammītei un tētim mārīti?»
Kāpēc bērni nereti aug kā bezjūtīgas amēbas? Vai tāpēc, ka neviens nekad viņus nemudina pavērot lidojošos un rāpojošos no cita skatu punkta, nesaka, ka Dievs būs dusmīgs, ja nonāvēsi dzīvu radībiņu, neizskaidro skudru pūžņa unikālo uzbūvi, neatklāj, ka visi uz šīs zemes esam saistīti neredzamām saitēm. Dzīvnieki, putni, kukaiņi ir sīciņais Visums apkārt bērnam. Svarīgi, lai Visums atbalsojas sirsniņā.