It īpaši - ar neparasto, negaidīto harmoniju pavērsienu palīdzību. Mūzika, kurai labs sabiedrotais ir visai neakadēmiski dziedošie Radio kora mākslinieki Ievas Jurjānes tērpos (izņemot pilnīgi neiespējamo - Čaks džinsos!), saglabā Čaka dzejas un trīsdesmito gadu Rīgas noskaņu pat tad, kad režisors Viesturs Kairišs to cenšas pārvērst nervus kutinošos «kapeņu stāstiņos» vai erotiskās fantāzijās. Lai gan tagad ne viens vien koris ir ierauts tendencē teatralizēt pilnīgi visu, šķiet, tikai Radio kora dziedātājiem nācies strādāt tik ciešā tuvplāna personiskajā kontaktā ar skatītāju un Čaka dzeju. Radio kora mākslinieki ar šo uzdevumu tiek galā neparasti veiksmīgi, dabiski, adekvāti, pārliecinoši veidojot kolorītus tipāžus. Īpaši atzīmējams sava ceļa gājēja diriģenta Ivara Cinkusa, Ārija Šķepasta, Jāņa Strazdiņa, Kārļa Rūtentāla un Gundara Dziļuma artistisms. Bravo gan Radio kora teātrim, gan tā mākslinieku vispusībai, kas ļauj viņiem iesaistīties arī instrumentālajā ansamblī.
Jo labāka dzeja, jo grūtāk vērst to līdzvērtīgā mūzikā. Jābūt īpašai maņai, un A. Maskatam attiecībā uz Čaku tāda ir. Manuprāt, viņš gudri ievēro trīs principus. Kā liecina Miglā asaro… un Liepas satumst…, tekstiem piefolklorizējušās anonīmās, visticamāk, krievu pilsētas romanču, melodijas. Čaka romančveida dzejoļos bez aizspriedumiem jāļaujas sentimentam. Brīvā panta šedevros jāizmanto blūza, čarlstona, kabarē dziesmas, brehtiskā songa, soula, pat gospeļa pieredze. Pagājušā gadsimta 40. gados tapušajos metafiziskajos dzejojumos savukārt jāpaceļas pāri ikdienišķām zemes lietām. Komponista talants izpaužas - šos trīs principus pēc vajadzības te vienojot, te šķirot. Iespējams, viņa pirms gadu desmitiem aktierim I. Kalniņam un A. Garančai uzrakstītās Čaka dziesmas paliktu pusaizmirsts minēto mākslinieku monopols, ja S. Kļavas galvā nedzimtu ideja piešķirt tām muzikāli dramatiskas mistērijas formu. Kā P. Pētersona dzejas teātra tradīciju tālākattīstītājs, tai pašā laikā kā dziļi domājoša, patstāvīga personība atklājas režisors V. Kairišs. Veiksmīgi pārradot Spīķeru koncertzāles disharmonisko skatuves telpu, strādājusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece I. Jurjāne. Vienīgais, par ko derētu padomāt, ka ne Čaka dzeja, ne A. Maskata mūzika nepieprasa akadēmiski izkoptu dziedāšanas manieri, reizumis pat nonāk pretrunā ar to.