Apsaimniekot mežus tāpat kā Skandināvijā

Viens no Dižozola saukļiem skan: "Tavs mežs ir tava banka…"

Tā tas tiešām arī ir. Ja tavai ģimenei ir mežs – tā ir milzīga bagātība. Tas ir labākais noguldījums un mūžam augošs mantojums. Mūsu senči cīnījās par katru zemes gabaliņu – mēs nedrīkstam pret to izturēties vieglprātīgi. Bieži ir tā, ka cilvēki īsti nezina, kā rīkoties, ko ar viņu īpašumā esošo mežu iesākt, un uzskata par labāko risinājumu tā pārdošanu, saņemot šķietami vēlamo summu. Taču vienmēr, kad tiek pieņemts lēmums mežu pārdot, noteikti vajag palūgt atsevišķi izdalīt koksnes un zemes vērtību – tad nereti iespējams ieraudzīt, ka zemi uzpircēji novērtē ļoti zemu, citreiz pat nedod tai nekādu vērtību. Bet tā taču ir mūsu Latvijas zeme, kurā augs jauns mežs, un arī pašas zemes vērtība turpinās celties, sasniedzot Eiropas mežu zemju cenas! To gudri apsaimniekojot, jau mūsu bērni varēs gūt ienākumus. Zviedrijas mežu reālā, salīdzināmā vērtība pēdējo simt gadu laikā ir augusi vairāk nekā divkārt, un ne jau velti mežu īpašumos ir ieguldīta ievērojama daļa Zviedrijas pensiju fondu līdzekļu.

Man gribētos, lai Latvijas meži piederētu Latvijas iedzīvotājiem. Gan tādēļ, ka uzskatu sevi par savas valsts patriotu, gan tādēļ, ka mežs, manuprāt, ir Latvijas lielākā dabas bagātība. Mums nav derīgo izrakteņu, toties ir mežs, kas spēj kompensēt šo trūkumu un kalpo par Latvijas un tās iedzīvotāju labklājības garantiju nākotnē. Protams, ja tiek apsaimniekots pareizi un raugoties ilgtermiņa perspektīvā.

Skandināvijas, it īpaši Zviedrijas mežu apsaimniekošanas prakse tiek piesaukta samērā bieži, lai gan tikpat izplatīts ir arī apgalvojums, ka mežs paliek mežs – kā Skandināvijas valstīs, tā Latvijā. Kur šajā gadījumā slēpjas tā īpašā sāls?

Atslēgas vārdi ir ilgtspējība, efektivitāte un pilnīgs caurspīdīgums. Jau pieminētajā Zviedrijā pirmais likums, kas ielika pamatus visai šīs valsts mežsaimniecības nozarei, kāda tā ir šodien, tika pieņemts vēl 1903. gadā. Tas bija likums par to, ka izcirstās mežu platības ir obligāti jāatjauno. Uz šī pamata jau tālāk ir attīstījusies kā likumdošana, tā prakse, kam pateicoties mežsaimniecība Skandināvijas valstīs ir viens no ekonomikas stūrakmeņiem. Zviedrija, kur mežu ir mazāk par vienu procentu no visas pasaules platībām, gadā saražo ap 5% no pasaules mežsaimniecības produkcijas. Turklāt mežsaimniecība paliek ilgtspējīga un nekaitē apkārtējai videi, bet izmantots tiek pilna cikla apsaimniekošanas modelis, orientēts uz mežu īpašnieku interesēm ilgtermiņā – lai saņemtu maksimumu gan šodien, gan nākotnē.

Šajā gadījumā ir svarīgi, ka paši ilgākie meža apsaimniekošanas cikli ilgst 100–120 gadu, bet visbiežāk šis laika posms ir īsāks. Attiecīgi Skandināvijas valstis ir izgājušas cauri pilnam meža apsaimniekošanas ciklam, turklāt daudzos gadījumos pat vairāk reižu, visu laiku spēlējot pēc vieniem noteikumiem, pilnveidojot tos un meklējot labākos risinājumus, it īpaši ilgtspējības ziņā. Mums tik iespaidīgas pieredzes nav – Latvijā, mainoties varām, vairākkārt ir mainījusies likumdošanas bāze, prakse un ekonomiskais modelis. Ja mums nav savas pietiekamas pieredzes, tad nav jāmēģina izgudrot divriteni, bet gan jāmācās no labākajiem.

Savukārt, runājot par pilna cikla apsaimniekošanas modeli, jūs nevis pārdodat mežu vai cirsmu, kā tas ir pieņemts pie mums, bet slēdzat ilgtermiņa līgumu par sava īpašuma apsaimniekošanu ar profesionāliem apsaimniekotājiem. Mežs paliek jūsu īpašumā, un apsaimniekotājs rūpējas, lai tas nestu peļņu. Visas apsaimniekotāja darbības ir pilnībā caurspīdīgas, īpašnieki var sekot līdzi notiekošajam, jebkurā brīdī var veikt savas korekcijas, arī apturēt darbus, ja uzskata to par nepieciešamu.