Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Inertās gāzes aizvien augošā globālā loma

Krievija plāno iegūt būtiskas pozīcijas aizvien nozīmīgākajā pasaules hēlija tirgū. Decembra pirmajā pusē laikraksts The New York Times (NT) publicēja plašu rakstu, kurā tika paustas bažas, ka Krievijā topošās Amūras gāzes pārstrādes rūpnīcas darbības uzsākšana ļaus Maskavai ''politiski ietekmēt'' stratēģiski nozīmīgo hēlija tirgu. Krievijas koncerna Gazprom būvētā Amūras rūpnīca, kuras pirmās kārtas stāšanās ierindā ir plānota nākamā gada vidū, būs ne tikai viena no pasaulē lielākajām gāzes pārstrādātājām, bet kļūs arī par pasaulē lielāko hēlija ieguvēju. Rūpnīcas ietvaros tiks uzbūvēti trīs hēlija ieguves un sašķidrināšanas termināļi, katrs ar jaudu 20 miljoni kubikmetru šīs gāzes gadā.

2025. gadā, kad rūpnīca sāks strādāt ar pilnu jaudu, tajā būs iespējams iegūt 60 miljonus kubikmetru hēlija gadā, kas ļaus Krievijai aizņemt 25–30% globālā hēlija tirgus. Turklāt Amūras gāzes pārstrādes rūpnīcas plānā ir rezervētas vietas vēl sešiem šādiem termināļiem, kas nepieciešamības gadījumā ļaus palielināt hēlija ieguves jaudas līdz 180 miljoniem kubikmetru gadā, kas ir pat nedaudz vairāk, nekā šobrīd iegūst visas pasaules hēlija rūpnīcas kopā. Attiecīgi NT, atbilstīgi savai politiskajai ievirzei, uztraucas, ka Krievija jau pavisam drīz varēs mest izaicinājumu ASV vadošajai lomai pasaules hēlija tirgū, kā arī regulēt šīs gāzes cenas, – Amūras rūpnīcā izmantotie risinājumi ļauj nogādāt jebkādu iegūtā hēlija apjomu pazemes gāzes krātuvēs, piesātinot ar to dabasgāzi, kas nozīmēs arī iespēju izņemt šos gāzes apjomus no tirgus.


Četri miljardi dolāru gadā

Lai arī hēlija globālais tirgus 2018. gadā tika lēsts vien nedaudz vairāk kā četru miljardu apmērā (4,08 miljardi pēc Market Research Future datiem), bet kopējais ieguves apjoms – no 160 līdz 180 miljoniem kubikmetru gadā, hēlija patēriņš jau ilgāku laiku aug vidēji par 4% gadā. Hēlijs ir inerta gāze un vienlaikus ķīmiskais elements ar zemāko sasalšanas temperatūru uz Zemes (mīnus 269 grādi pēc Celsija jeb tuvu absolūtajai nullei). Šā iemesla dēļ tas tiek izmantots medicīnas tehnoloģijās, tajā skaitā magnētiskās rezonanses iekārtās, aviācijas un kosmiskajā rūpniecībā un, kas ļoti būtiski, mikroshēmu un optisko kabeļu ražošanā.

Protams, arī citās jomās, ieskaitot izklaides industriju, jeb, ja vienkāršoti, tad balonos, ar kuru starpniecību tiek neatgriezeniski, vārda tiešā nozīmē, palaists vējā 10–15% (pēc dažādām aplēsēm) ik gadu iegūtā hēlija.

Kopējo situāciju hēlija tirgū šobrīd, protams, ir ietekmējusi Covid-19 pandēmija, tomēr vēl šā gada sākumā Marker Research Future prognozēja, ka 2021. gadā pieprasījums pēc hēlija globālā mērogā sasniegs jau 200 miljonu kubikmetru.

Jāņem arī vērā, ka hēlijs ir faktiski neatjaunojams resurss un vismaz šobrīd ir izdalāms tikai no dabasgāzes, un arī tad vairākumā gadījumu hēlija saturs gāzē ir tik neliels, ka ieguve ir ekonomiski neizdevīga. Tostarp hēlijs nav iegūstams no slānekļa gāzes. Rezultātā visas nozīmīgākās hēlija ieguvējas ir valstis, kurās ar tradicionālajām metodēm tiek iegūti lieli apjomi dabasgāzes, un hēlijs ir gāzes ieguves blakusprodukts. Vienlaikus vismaz daļā jomu hēliju ir iespējams aizstāt ar ūdeņradi un argonu, tomēr pagaidām tikai teorētiski, jo praktiski risinājumi nav izstrādāti. Tāpat pastāv iespējas iegūt hēliju arī no citiem avotiem, taču arī tās tieši tāpat ir tikai teorētiskas.


Tikai septiņi lieli ieguvēji

Pasaulē lielākās hēlija ieguvējas ilgstoši ir bijušas ASV, turklāt līdz pat XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad savu hēlija rūpnīcu uzbūvēja PSRS, ASV bija pasaulē vienīgā valsts, kas ieguva hēliju rūpnieciskos mērogos. Dominējošo lomu šajā tirgū ASV ir saglabājušas joprojām, un pagājušajā gadā, pēc ASV Ģeoloģiskā dienesta (US Geological Survey) datiem, Savienotajās Valstīs tika iegūti 68 miljoni kubikmetru hēlija, bet vēl 21 miljons kubikmetru tika pārdots no valsts stratēģiskajām rezervēm, kas glabājas Klifsaidas krātuvē (Cliffside Field) Teksasas pavalstī. Šajā dabiskajā krātuvē ASV hēlija rezerves (pareizāk – dabasgāze ar hēlija saturu no 0,3% līdz 2,7%) tika uzkrātas kopš 1925. gada, kad hēlijs, kuru varēja izmantot dirižabļos, tika atzīts par stratēģisku resursu. Tomēr 1996. gadā, kad Klifsaidas krātuves parādi bija sasnieguši 1,4 miljardus ASV dolāru ( 1,15 miljardi eiro), tika pieņemts lēmums par rezervju pakāpenisku izpārdošanu un hēlija ieguves nodošanu privāto kompāniju pārziņā. Izpārdošanai jānoslēdzas 2021. gada 30. septembrī, kad hēlija ieguve un tirdzniecība ASV kļūs pilnībā privāta.

Otra lielākā hēlija ieguvēja pagājušajā gadā bija Katara (51 miljons kubikmetru), tālāk seko Alžīrija (14 miljoni kubikmetru) un Austrālija (četri miljoni kubikmetru).

Vēl pa diviem miljoniem kubikmetru hēlija pagājušajā gadā tika iegūts Polijā un Krievijā, bet nedaudz mazāk par miljonu kubikmetru – Kanādā, un pasaules nozīmīgāko hēlija ieguvēju saraksts ar to arī ir izsmelts. Te gan jāpiebilst, ka atbilstīgi Gazprom meitas uzņēmuma Gazprom Dobicha Orenburg, kas pārvalda Krievijas šobrīd vienīgo lielo hēlija ieguves rūpnīcu Orenburgā, sniegtajiem datiem uzņēmums pagājušajā gadā ieguva gandrīz piecus miljonus kubikmetru hēlija, ar ko bija pietiekami Krievijas vajadzību pēc šīs gāzes nodrošināšanai. Tāpat ievērojami hēlija apjomi tiek izmantoti militārām vajadzībām, un šā iemesla dēļ domājams, ka atsevišķas valstis vienkārši nepublisko pilnīgu informāciju, un tamdēļ ASV Ģeoloģiskā dienesta dati, visticamāk, nav uzskatāmi par pilnībā precīziem.

ASV arī ir pasaulē lielākās hēlija patērētājas – pērn A klases (Grade A, gāze ar hēlija saturu 99,995% vai augstāku) hēlija patēriņš sasniedza 40 miljonus kubikmetru, kā arī eksportētājas – hēlija eksports pagājušajā gadā sasniedza 83 miljonus kubikmetru, kamēr vēl septiņus miljonus kubikmetru Savienotās Valstis importēja, galvenokārt no Kataras. 


Eiropa, Ķīna un pārējie

Pasaulē lielākā hēlija importētāja, kā tiek uzskatīts, tikmēr ir Eiropas Savienība (ES). Kā lēš izdevums Euroactiv, ES patērē ap 20% no visā pasaulē iegūtā hēlija jeb ap 30 vai nedaudz vairāk miljoniem kubikmetru gadā, kamēr vienīgā nozīmīgā šīs gāzes ieguvēja ES ir Polija, kur hēlijs tiek iegūts vēl 1977. gadā uzbūvētajā Odolanovas hēlija rūpnīcā, kas pieder valsts gāzes kompānijai PGNiG, bet gandrīz viss pārējais hēlija apjoms tika importēts. Cenšoties diversificēt piegādes ietvaros, 2016. gadā pa 32% hēlija tika importēts no ASV un Kataras, bet 21% – no Alžīrijas. Piegāžu diversifikācija, jāpiebilst, pilnībā attaisnojās 2017. gadā, kad Kataras un Saūda Arābijas politiskā konflikta dēļ uz laiku tika apturēts hēlija eksports no Kataras, kas līdz tam tika īstenots caur šai valstij piederošu ostu Saūda Arābijā, un bija nepieciešams laiks, lai eksportu pārorientētu un Omānu.

Otra lielākā hēlija importētāja savukārt ir Ķīna, kur šīs gāzes patēriņš, pēc laikraksta South China Morning Post aplēsēm, ir 4300 tonnas jeb ap 24 miljoniem kubikmetru gadā. Ķīnā nav gāzes atradņu ar komerciālai ieguvei pietiekamu hēlija saturu, un šā iemesla dēļ gandrīz viss valstij nepieciešamais hēlijs tāpat tiek importēts, galvenokārt no ASV un Kataras, kā arī no Austrālijas. Vienlaikus šā gada jūlija beigās Ķīnā tika atklāta valsts pirmā hēlija ieguves rūpnīca. Lai arī rūpnīcas jauda ir pavisam neliela, salīdzinot ar hēlija patēriņu Ķīnā – ne vairāk par 20 tonnām sašķidrināta hēlija (ap 112 tūkstošiem kubikmetru) gadā –, valstī šīs rūpnīcas atklāšana tika pasludināta par ievērojamu notikumu, kam salīdzinoši drīzā nākotnē jānoved pie Ķīnas ''hēlija neatkarības''.

Hēliju Ķīnas gadījumā paredzēts iegūt jeb ''izdalīt'' no gāzēm, kas paliek pēc metāna sašķidrināšanas un citu frakciju izdalīšanas dabasgāzes pārstrādes rūpnīcās. Šādās gāzēs hēlija daļa sasniedz jau līdz 1%, kas padara ieguvi komerciāli pamatotu. Risinājums nav unikāls un tiek izmantots kā atsevišķās gāzes pārstrādes rūpnīcās, tā gāzes sašķidrināšanas termināļos, tomēr šāds hēlija ieguves veids bieži netiek izmantots. Ķīnas priekšrocība tikmēr būs ieguves rūpnīcu lētums. Nelielās hēlija ieguves rūpnīcas izmantos Ķīnā izstrādātu tehnoloģiju un tiks pilnībā izgatavotas šajā valstī, kamdēļ to cena būs tikai no 30 līdz 50 miljoniem juaņu (3,8–6,3 miljoni eiro). Šā iemesla dēļ gaidāms, ka Ķīnā tiks uzstādīts lielāks skaits šādu rūpnīcu. Atbilstīgi optimistiskām prognozēm šādam solim tuvākās desmitgades laikā vajadzētu likvidēt valsts atkarību no hēlija importa vai vismaz jūtami to mazināt.

Citas nozīmīgas hēlija importētājas ir Japāna un Dienvidkoreja, kā arī Taivāna, kam visām hēlijs nepieciešams pusvadītāju ražošanai, kā arī tiek izmantots veselības aprūpē. Tāpat hēlija importu strauji palielina Indija, bet par valstīm, kuras potenciāli varētu kļūt par nozīmīgām hēlija importētājām, tiek uzskatītas Indonēzija, Vjetnama, Malaizija un vēl citas ASEAN valstis.

Tāpat eksperti prognozē, ka pieprasījums pēc hēlija augs arī jau minēto nozaru – medicīnas un informācijas tehnoloģiju – attīstības dēļ. 

Daļa esošo gāzes atradņu, kuras šobrīd tiek izmantotas hēlija ieguvei, tikmēr pakāpeniski tiek izsmeltas, pēdējo gadu laikā ir piedzīvotas jau trīs hēlija piegāžu krīzes, un šo iemeslu dēļ tiek uzskatīts, ka Krievijas megaprojekts organiski iekļausies hēlija tirgū. Arī par konkurences trūkumu diezin vai būs jāuztraucas, jo savi hēlija ieguves jaudu paplašināšanas projekti ir arī Katarai un Alžīrijai, tāpat hēlija ieguves iespējas izskata vairākas Dienvidaustrumāzijas valstis ar Indonēziju priekšgalā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses