Vasara, lai gan joprojām krietni pieticīgāk kā leģendārajā 2019. gada vasarā, nesīs cerību staru izmocītajai tūrisma nozarei. Tā būs atgriešanās pie tik ilgi gaidītās ikdienas daudziem tūrismā strādājošajiem un iespēja tūrisma uzņēmējiem nodarboties ar uzņēmējdarbību, nevis cerēt uz kārtējo valsts atbalsta izmaksu. Varam pamatoti cerēt, ka Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, ja vien situācija pēkšņi nemainīsies nevēlamā virzienā, šogad sasniegs apmierinošus rādītājus, cik nu apmierinoši tie var būt, organizējot ceļojumus Covid-19 pandēmijas apstākļos.
Latvijas tūrisma nozare nav bijusi atkarīga no tālajiem tirgiem, īpaši Āzijas valstīm, kurām Eiropa visdrīzāk paliks slēgta vēl vismaz visu vasaru. Tomēr vienlaikus tūrisma nozarei Latvijā ir jābūt gatavai nopietnai un asai galamērķu konkurencei, turklāt tādai, kur galvenais konkurētspējas piedāvājums nav zema cena. To potenciālā tūrisma apjoma dēļ nevaram piedāvāt, bet varam konkurēt ar drošu, kvalitatīvu piedāvājumu. Cik veiksmīgi tas izdosies, ir atkarīgs no nozares uzņēmējiem un nozarē nodarbinātajiem, kuru atrašanās dīkstāves režīmā vairāku mēnešu garumā rada jautājumu par prasmēm un zināšanām, kā arī par gatavību strādāt. Diemžēl daļa no nozarē iepriekš strādājošajiem darbā vairs neatgriezīsies un jau tā izaicinājumu pilnajai ikdienai nāksies domāt par jaunu darbinieku piesaisti un apmācību.
Tomēr man nav šaubu par tūrismā strādājošo varēšanu pielāgoties jaunajai situācijai, ierobežojumiem, protokoliem un visa cita veida regulējumiem. Daudz satraucošāks ir jautājums – cik ilgi varam cerēt uz laimīgo vasaru un tik ilgi gaidīto ikdienu? Šis nav mēģinājums prognozēt pandēmijas beigu datumu, tomēr ir skaidrs, ka tas nebūs šajā gadā. Līdz ar to jau šodien dienaskārtībā ir iekļaujams jautājums – kas notiek pēc trīs, četriem vai pieciem mēnešiem? Vai esam gatavi pielāgoties, nevis slēgt, mainīties, nevis ierobežot, sadzīvot, nevis sastingt? Lai gan Latvijas tūrisma un viesmīlības nozare ir demonstrējusi ievērības cienīgu elastību, spītību un izdzīvošanas spēju, pārdzīvot trešo "aizslēgšanu" var izrādīties daudz nepanesamāka nasta, jo pēdējie septiņi mēneši ir bijuši daudzkārt grūtāki nekā 2020. gada pavasara pieredze.
Vasaras eiforijas piepildītie mēneši, lai gan nesīs atvieglojumu un prieku, ir laiks, kad sagatavošanās vēl vienam, iespējams, smagajam cēlienam ir veicama atbildīgāk un saudzīgāk pret tiem, kas joprojām uzticīgi dara to, ko sauc par tūrismu un viesmīlību.