Vienošanās ir trešais šāda veida dokuments, kuru Francija parakstījusi ar kaimiņiem (un vienlaikus nozīmīgākajām Eiropas Savienības valstīm). 2019. gadā tika parakstīta Āhenes vienošanās ar Vāciju, bet 2021. gadā – Kvirināles vienošanās ar Itāliju. Aiz vienošanos dalībvalstu robežām dokumenti piesaista maz uzmanības, reducējot to noslēgšanu līdz kaimiņattiecībām. Vienlaikus jebkurš liela aptvēruma dokuments satur arī ģeopolitiskos elementus, bet, ja vienošanos slēgšana kļūst par sistēmu, tad var pieļaut, ka ģeopolitikai atvēlēta vismaz tikpat liela nozīme, cik kaimiņattiecībām.
Ir skaidri arī iemesli, kamdēļ īpaši aktīva šajā ziņā ir tieši Francija. Franču eksperti, tostarp atsaucoties uz vēsturisko pieredzi, neslēpj bažas par izmaiņām Vācijas statusā – Berlīnes pieaugošo gatavību uzņemties ne tikai Eiropas ekonomisko, bet arī politisko līderību, tajā skaitā atsakoties no gadu desmitiem pastāvējušiem tabu. Šie centieni ir ar izteiktu noslieci atlantisma (anglosakšu un arī Austrumeiropas) virzienā, kas Parīzē rada aizdomas, ka jau drīzā nākotnē var pienākt brīdis, kad Berlīnei vairāk nebūs vajadzīgs līdzšinējais Vācijas un Francijas tandēms, kura ietvaros jau šobrīd netrūkst pretrunu.
Šāda situācija tikmēr nozīmē kā Parīzes sapņa (vai vismaz tajā populārās idejas) par Eiropas ģeopolitisko autonomiju izgaišanu, tā Francijas atstumšanu otrajā plānā Eiropā un rietumu pasaulē, jo vienatnē Parīze līdzsvarot Berlīnes ietekmi nespēs. Attiecīgi tiek virzīta ideja par neformālas koalīcijas izveidi Parīzes vadībā (starp citām valstīm līdzīgu vienošanos nav), kas potenciāli būtu jaunajai Vācijai ekvivalents lielums. Pastāv ticama iespēja, ka tuvākajos gados līdzīgas vienošanās Parīze parakstīs ar vēl vairākām Eiropas valstīm.
Francijai konstrukcija, protams, ir izdevīga – gan tādēļ, ka tiek veidota tās vadībā, gan tādēļ, ka tajā ir iekļauta arī Berlīne, kuras statusa izmaiņas jau raisa pārējo neformālās alianses dalībnieku vismaz neizpratni. Cits jautājums, ka pati konstrukcijas esamība lielā mērā ir atkarīga no tajā iesaistīto valstu līderu politiskās gribas, kuras saglabāšanās vidējā un ilgtermiņā ir neskaidra. Galvenokārt šo pašu līderu neskaidrās politiskās nākotnes dēļ.