Meļņiks: Mānīgs prieks par atliktajām galvassāpēm

Tas, ka Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas iniciatīvu "uzsist pa liberalizācijas bremzēm" asi kritizē nevis kāds no opozīcijas, bet gan viņas partijas biedrs finanšu ministrs Andris Vilks, situāciju vēl vairāk sarežģī. Tas ir tiešs apstiprinājums iepriekš izskanējušām aizdomām par priekšvēlēšanu populisma uzvaru lēmumu pieņemšanā, atklāj iekšējās pretrunas patlaban visvairāk valdošajā partijā un motivē vairāk ieklausīties kritiskās prognozēs par iespējamām sekām.Ir acīmredzami, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad problēmu risinājuma atcelšana uz rītdienu tās tikai vairo. Neviens nav tik naivs, lai nesaprastu, ka turpmākajos gados elektrības cenas tikai turpinās augt. Un ne tikai Krievijas un rietumvalstu domstarpību par Ukrainas nākotni dēļ, ko pēdējā laikā piesauc kā attaisnojumu visām gaidāmajām problēmām. Pirmkārt, elektrības cenas celšana ir ieprogrammēta valsts vēlmē savu budžetu katru gadu papildināt ar 90% no Latvenergo peļņas. Lai nodrošinātu līdzekļus attīstībai, uzņēmums ir tieši motivēts rūpēties, ka tam atvēlētie 10% peļņas naudas izteiksmē ir pēc iespējas lielāki. Otrkārt, lai ko runātu par brīvā tirgus priekšrocībām citās jomās, šajā gadījumā faktisko monopolstāvokli Latvenergo saglabās arī pēc liberalizācijas. Tie 5-10% tirgus, ko iegūs citi, būtisku konkurenci neradīs. Īpaši apstākļos, kad ir slikti starpsavienojumi ar elektrības eksportētājvalstīm. Treškārt, tirgus apstākļos atkritīs tagad ar likumu noteiktie ierobežojumi un arī nepieciešamība nemitīgi taisnoties regulatoram. Lēmumus pieņemt būs daudz vienkāršāk.Ja ir paredzams straujš elektrības cenas lēciens, skaidrs, ka no patērētāja viedokļa būtu bijis daudz patīkamāk, ja būtu tāds kā ieskriešanās laiks. Tagad paceltu nedaudz, vēlāk vēl. Cilvēki vieglāk pielāgotos. Būtu lielāka stabilitātes un mājsaimniecības izdevumu prognozējamības sajūta.Jau Rīgas dome savulaik guva smagu mācību par neizlēmību un pārlieku ilgu laika vilkšanu jautājumā par transporta biļešu cenu celšanu, kas izrietēja no energoresursu sadārdzinājuma. Nonāca līdz tam, ka vienā brīdī biļešu cenas bija jāpalielina teju vai uz pusi. Tas, protams, bija šoks patērētājiem. Jo īpaši tāpēc, ka visai drīz cena bija jāceļ atkal.Var saprast Solvitu Āboltiņu, kas gaidāmo vēlēšanu kontekstā gribēja novērst visus iespējamos riskus, kas varētu atstāt iespaidu uz vēlētāju attieksmi pret pašreiz pie varas esošajiem. Šoreiz gan manevrs pēc principa "domāsim par to rīt" var nākt ar smagu atsitienu. Salīdzinoši nelielā cenu kāpuma vietā, kas bija paredzams pavasarī, gadumijā paredzamā, Andra Vilka vārdiem runājot, "šokējošā" tirgus atvēršana vēlētāju apziņā visu priekšvēlēšanu laiku būs kā tāda nezināma milzu bedre, kurā neizbēgami jāiekrīt.Iespēja nolīdzināt tās malas, lai var arī izrāpties, diemžēl palaista garām.