Līdzīga sistēma jau darbojas, piemēram, dažās Kanādas pilsētās vai atsevišķās eksotiskās valstīs, tomēr Šveice var kļūt par pirmo no tā dēvētajām labklājības valstīm, kur ikviens pilsonis saņem garantētu, ar nodokļiem neapliktu ikmēneša ienākumu. Otra pretendente uz titulu ir Somija – valstī jau ir gatavs pilotprojekts, kura veiksmes gadījumā sociālie pabalsti tiks aizstāti ar ikmēneša 800 eiro. Par garantēto ienākumu runā arī Nīderlandē, kur šā gada janvārī pa 900 eiro mēnesī sociālo pabalstu vietā sāka saņemt Ūtrehtas pilsētas iedzīvotāji. Ņemot vērā izmaksas minētajās valstīs, summas nav lielas, taču pietiekamas izdzīvošanai, ja nav citu ienākumu.
Tradicionāli ideja par garantēto ienākumu tiek uzskatīta par kreiso partiju lauciņu – galvenokārt tāpēc, ka tā atrodas daudzu Eiropas kreiso un zaļo arsenālos. Tajā pašā laikā garantētajam ienākumam netrūkst atbalstītāju arī pretējā nometnē. (Ideju atbalstīja, piemēram, slavenais austriešu ekonomists Frīdrihs fon Haijeks.) Kamēr kreisie uzsver, ka maksājumi ļaus cilvēkiem atbrīvoties no «mūsdienu verdzības» vai nodrošinās viņiem dzīves līdzekļus automatizācijas un robotizācijas laikmetā, kuru dēļ nākas zaudēt darba vietas, labējo argumenti skan, ka tie ievērojami samazinās administratīvās izmaksas, kā arī stimulēs patēriņu un tātad ekonomiku kopumā (naudas kaisīšana no helikoptera). Tāpat tiek norādīts, ka labklājības valstīs ar to augstajiem nodokļiem pabalstu apmēri daudz neatpaliek no algām, un garantētais ienākums novērsīs šo netaisnību, jo strādājošajiem līdzekļu kļūs ievērojami vairāk.
Tajā pašā laikā pastāv bažas, ka naudas dalīšana var izraisīt ekonomisko migrantu straumes vai ka daudzi maksājumu saņēmēji izvēlēsies pārcelties uz dzīvi daudz lētākās valstīs, attiecīgi stimulējot to ekonomiku. Tiek arī vilktas paralēles ar centrālajām bankām, kuru īstenotā līdzekļu iepludināšana finanšu sektorā nekādus īpašos rezultātus nav devusi, kā arī atgādināts par iespaidīgajiem tēriņiem – Šveicē tie varētu līdzināties ceturtajai daļai no IKP.